Ījaba 15
1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
Elifaz Temanac progovori tad i reče:
2 Vai tad gudram vīram būs runāt tukšas domas un savu sirdi pildīt ar vēju?
“Zar šupljom naukom odgovara mudrac i vjetrom istočnim trbuh napuhuje?
3 Pārmācīt ar vārdiem, kas nepieklājās, un ar valodu, kur labums neatlec?
Zar on sebe brani riječima ispraznim, besjedama koje ničem ne koriste?
4 Tiešām, tu iznīcini Dieva bijāšanu un nicini pielūgšanu Dieva priekšā.
Još više ti činiš: ništiš strah od Boga, pred njegovim licem pribranost ukidaš.
5 Jo tava mute parāda tavu noziegumu, un tu esi uzņēmies runāt, kā gudrinieki runā.
Tvoje riječi krivicu tvoju odaju, poslužio si se jezikom lukavih,
6 Tava mute tevi pazudina, un ne es; tavas lūpas pret tevi dod liecību.
vlastita te usta osuđuju, ne ja, protiv tebe same ti usne svjedoče.
7 Vai tu esi tas pirmais cilvēks piedzimis, vai tu esi dzemdināts, pirms kalni bija?
Zar si prvi čovjek koji se rodio? Zar si na svijet prije bregova došao?
8 Vai tu esi dzirdējis Dieva apslēpto padomu, vai tu gudrību esi iezīdis?
Zar si tajne Božje ti prisluškivao i mudrost čitavu za se prisvojio?
9 Ko tu zini, ko mēs nezinātu, ko tu proti, un mēs to neprastu?
Što ti znadeš, a da i mi ne znamo, što ti razumiješ, a da to ne shvaćamo?
10 Arī mūsu starpā ir sirmi un veci, kas ilgāki dzīvojuši, nekā tavs tēvs.
Ima među nama i sijedih i starih kojima je više ljeta no tvom ocu.
11 Vai Dieva iepriecināšanas priekš tevis mazas, un vārds, laipnīgi uz tevi runāts?
Zar su ti utjehe Božje premalene i blage riječi upućene tebi?
12 Kāpēc tava sirds tevi tā apmāna, kāpēc tavas acis tā spulgo,
Što te srce tvoje tako slijepo goni i što tako divlje prevrćeš očima
13 Ka tavas dusmas ceļas pret Dievu un izverd tādu valodu no tavas mutes?!
kad proti Bogu jarost svoju okrećeš, a iz usta takve riječi ti izlaze!
14 Kas ir cilvēks, ka tas būtu šķīsts, un ka būtu taisns, kas no sievas dzimis?
Što je čovjek da bi čist mogao biti? Zar je itko rođen od žene pravedan?
15 Redzi, Saviem svētiem Viņš neuztic un debesis nav šķīstas priekš Viņa acīm.
Gle, ni u svece se On ne pouzdava, oku njegovu ni nebesa čista nisu,
16 Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni.
a kamoli to biće gadno i buntovno, čovjek što k'o vodu pije opačinu!
17 Es tev stāstīšu, klausies mani, un es tev teikšu, ko esmu redzējis,
Mene sad poslušaj, poučit' te hoću, što god sam vidjeh, ispričat' ti želim,
18 Ko gudrie stāstījuši no saviem tēviem un nav slēpuši, -
i ono što naučavahu mudraci ne tajeć' što su primili od pređa
19 Tiem vien zeme bija dota, un svešinieks viņu starpā nebija nācis, -
kojima je zemlja ova bila dana kamo tuđin nije nikada stupio.
20 Bezdievīgais mokās visu mūžu, un briesmīgais, cik tam gadi nolikti.
Zlikovac se muči cijelog svoga vijeka, nasilniku već su ljeta odbrojena.
21 Viņa ausīs skan briesmas, pašā mierā viņam uzbrūk postītājs.
Krik strave svagda mu u ušima ječi, dok miruje, na njeg baca se razbojnik.
22 Viņš neuzticās iznākt no tumsības; jo zobens uz viņu gaida.
Ne nada se da će izbjeći tminama i znade dobro da je maču namijenjen,
23 Viņš skraida šurp un turp pēc maizes, kur varētu dabūt; viņš zin tumsības dienu sev tuvu klātu.
strvinaru da je kao plijen obećan. On znade da mu se dan propasti bliži.
24 Bēdas un izbailes viņu biedē, viņu pārvar kā ķēniņš, uz kaušanos gatavs.
Nemir i tjeskoba na njeg navaljuju, k'o kralj spreman na boj na nj se obaraju.
25 Jo viņš izstiepa savu roku pret Dievu un cēlās pret to Visuvareno.
On je protiv Boga podizao ruku, usuđivao se prkosit' Svesilnom
26 Viņš skrēja pret Viņu ar pašu galvu, ar savu priekšturamo bruņu biezām pumpām.
Ohola je čela na njega srljao, iza štita debela dobro zaklonjen.
27 Viņš savu vaigu tauki izbaroja un kopa resnu vēderu.
Lice mu bijaše obloženo salom a bokovi pretilinom otežali.
28 Viņš dzīvoja izpostītās pilsētās un namos, kur nebija jādzīvo, kuriem nolemts būt par akmeņu kopām.
Razrušene je zaposjeo gradove i kućišta nastanio napuštena. Srušit će se ono što za sebe sazda;
29 (Tāpēc) viņš nepaliks bagāts, un viņa manta nepastāvēs, un viņa laime neizplētīsies virs zemes.
cvasti mu neće, već rasuti se blago, sjena mu se neće po zemlji širiti.
30 Viņš no tumsības ārā neiznāks, liesma izkaltēs viņa zarus, caur Dieva mutes dvašu viņš aizies.
On se tami više izmaknuti neće, opržit će oganj njegove mladice, u dahu plamenih usta nestat će ga.
31 Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš pieviļas; jo nelietība būs viņa alga.
U taštinu svoju neka se ne uzda, jer će mu ispraznost biti svom nagradom.
32 Tā alga nāks priekšlaiku, un viņa zars nezaļos.
Prije vremena će svenut' mu mladice, grane mu se nikad neće zazelenjet'.
33 Viņš zaudēs kā vīna koks savus ķekarus un nometīs kā eļļas koks savus ziedus.
Kao loza, grozd će stresat' svoj nezreo, poput masline pobacit će cvatove.
34 Jo bezdievīgo saime paliks neauglīga, un uguns norīs dāvanu ņēmēju dzīvokļus.
Da, bezbožničko je jalovo koljeno, i vatra proždire šator podmitljivca.
35 Tie ir grūti ar netaisnību un dzemdē postu, un savām sirds domām tie pieviļas.
Koji zlom zanesu, rađaju nesreću i prijevaru nose u utrobi svojoj.”
