Ījaba 14
1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
“Munhu akazvarwa nomukadzi ane mazuva mashoma azere nokutambudzika.
2 Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
Anobuda seruva agosvava; anotiza somumvuri, haagari.
3 Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
Ko, munotarisisa munhu akadai here? Ko, muchamuuyisa kuzotongwa pamberi penyu here?
4 Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
Ndianiko angabudisa chinhu chakachena kubva pane chine tsvina? Hakuna!
5 Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
Mazuva omunhu akatarwa; makatema kuwanda kwemwedzi yake, mukamutarira miganhu yaasingagoni kudarika.
6 Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
Naizvozvo regai kumutarisa uye mumusiye ari oga, kusvikira apedza nguva yake somunhu anoshanda.
7 Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
“Asi kumuti kune tariro: Kana ukatemwa, unobukirazve, uye mabukira awo matsva haasvavi.
8 Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
Midzi yawo ingava yakwegura hayo muvhu uye hunde yawo ichifa muvhu,
9 Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
asi uchabukira pakunhuhwira kwemvura ugomera somuti uchangotanga kumera.
10 Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?
Asi munhu anofa agoradzikwa pasi; anofema kokupedzisira uye haazovapozve.
11 Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
Sokupera kunoita mvura mugungwa, kana kupwa nokuoma kworwizi,
12 Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
saizvozvo munhu anovata pasi asingazomuki; kusvikira matenga asisiko, vanhu havazomukizve kana kumutswa pakuvata kwavo.
13 Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! (Sheol h7585)
“Haiwa, dai mandiviga henyu muguva chete, uye mandiviga kusvikira kutsamwa kwenyu kwapfuura! Dai chete manditarira nguva, uye ipapo mugondirangarira! (Sheol h7585)
14 Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
Kana munhu akafa, angazoraramazve here? Mazuva ose okushanda kwangu kwakaoma, ndicharindira kusvikira kuvandudzwa kwangu kwasvika.
15 Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
Muchadana uye ini ndichakupindurai; muchashuva chisikwa chamakaita namaoko enyu.
16 Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
Zvirokwazvo muchaverenga nhambwe dzangu ipapo, asi musingarondi chivi changu.
17 Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
Kudarika kwangu kuchasungirwa musaga; muchafukidzira chivi changu.
18 Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
“Asi sokupfupfunyuka kunoita gomo rigoondomoka, uye sokubviswa kwedombo panzvimbo yaro,
19 Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
semvura inochera mabwe, uye sokuyerera kwemvura zhinji inokukura ivhu, saizvozvo munoparadza tariro yomunhu.
20 Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
Munomukunda kamwe chete zvachose, uye akasazovapo; munoshandura chiso chake mobva mamudzinga.
21 Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.
Kana vanakomana vake vachikudzwa, iye haazvizivi; kana vakadzikisirwa pasi, iye haazvioni.
22 Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.
Anongonzwa kurwadza kwomuviri wake chete, agozvichema iye pachake bedzi.”
