Ījaba 14
1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
Sjå - menneskjet, av kvinna født, det liver stutt, av uro mett.
2 Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
Som blom det sprett og visnar burt, ja, lik ein skugge burt det fer.
3 Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
Men du med honom auga held, og meg du dreg for domen din.
4 Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
Skal tru det av ein urein kjem ein som er rein? Nei, ikkje ein!
5 Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
Når dagetalet hans er sett, hans månads-tal sett fast hjå deg, når du for han ei grensa drog som ei han yverskrida kann,
6 Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
so snu deg frå, lat han få fred og ha sin dag som leigekaren!
7 Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
For treet er det endå von; um det vert det hogge, sprett det att, på renningar det vantar ikkje.
8 Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
Når røterne i jordi eldest, og stomnen døyr i turre mold,
9 Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
ved dåm av vatnet skyt det knupp, fær som ein stikling grøne greiner.
10 Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?
Men døyr ein mann, då ligg han der; han andast, og kvar er han då?
11 Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
Som vatnet renn ut or ein sjø, som elvi minkar, turkast ut,
12 Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
so ligg ein mann, ris ikkje upp; til himmeln kverv, dei vaknar ikkje; ein kann’kje vekkja deim or svevnen.
13 Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! (Sheol h7585)
Å, gjev du gøymde meg i helheim, løynde meg, til din vreide gav seg, gav meg ein frest, og so meg hugsa! (Sheol h7585)
14 Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
Tru mannen døyr og livnar att? I all min strid eg skulde vona og venta til avløysing kom.
15 Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
Eg skulde svara, når du ropa og lengta mot dine eige verk.
16 Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
Men no du tel kvart stig eg tek og agtar vel på syndi mi;
17 Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
mi synd er læst i pungen inn, og på mi skuld du gøymer vel!
18 Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
Som fjellet fell og smuldrast burt, og berget frå sin stad vert flutt,
19 Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
Som vatnet holar steinen ut, og flaumen skolar moldi burt, so tek du ifrå mannen voni
20 Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
og tyngjer honom ned for alltid. Han fer av stad; med åsyn rengd du sender honom burt frå deg.
21 Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.
Han veit’kje um hans born vert heidra; han merkar ikkje um dei armast;
22 Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.
Hans eigen kropp hans liding valdar, og sjæli græt for eigi sorg.»
