Ījaba 14
1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
Homo natus de muliere, brevi vivens tempore, repletur multis miseriis.
2 Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
Qui quasi flos egreditur et conteritur, et fugit velut umbra, et numquam in eodem statu permanet.
3 Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
Et dignum ducis super huiuscemodi aperire oculos tuos, et adducere eum tecum in iudicium?
4 Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
Quis potest facere mundum de immundo conceptum semine? nonne tu qui solus es?
5 Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
Breves dies hominis sunt: numerus mensium eius apud te est: constituisti terminos eius, qui praeteriri non poterunt.
6 Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
Recede paululum ab eo, ut quiescat, donec optata veniat, sicut mercenarii, dies eius.
7 Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
Lignum habet spem: si praecisum fuerit, rursum virescit, et rami eius pullulant.
8 Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
Si senuerit in terra radix eius, et in pulvere emortuus fuerit truncus illius,
9 Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
Ad odorem aquae germinabit, et faciet comam quasi cum primum plantatum est:
10 Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?
Homo vero cum mortuus fuerit, et nudatus atque consumptus, ubi quaeso est?
11 Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
Quomodo si recedant aquae de mari, et fluvius vacuefactus arescat:
12 Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
Sic homo cum dormierit, non resurget, donec atteratur caelum, non evigilabit, nec consurget de somno suo.
13 Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! (Sheol h7585)
Quis mihi hoc tribuat, ut in inferno protegas me, et abscondas me, donec pertranseat furor tuus, et constituas mihi tempus, in quo recorderis mei? (Sheol h7585)
14 Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
Putasne mortuus homo rursum vivat? cunctis diebus, quibus nunc milito, expecto donec veniat immutatio mea.
15 Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
Vocabis me, et ego respondebo tibi: operi manuum tuarum porriges dexteram.
16 Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
Tu quidem gressus meos dinumerasti, sed parce peccatis meis.
17 Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
Signasti quasi in sacculo delicta mea, sed curasti iniquitatem meam.
18 Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
Mons cadens defluit, et saxum transfertur de loco suo.
19 Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
Lapides excavant aquae, et alluvione paulatim terra consumitur: et hominem ergo similiter perdes.
20 Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
Roborasti eum paululum ut in perpetuum transiret: immutabis faciem eius, et emittes eum.
21 Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.
Sive nobiles fuerint filii eius, sive ignobiles, non intelliget.
22 Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.
Attamen caro eius dum vivet dolebit, et anima illius super semetipso lugebit.
