Ījaba 14
1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
婦の產む人はその日少なくして艱難多し
2 Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
その來ること花のごとくにして散り 其馳ること影のごとくにして止まらず
3 Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
なんぢ是のごとき者に汝の目を啓きたまふや 汝われを汝の前にひきて審判したまふや
4 Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
誰か清き物を汚れたる物の中より出し得る者あらん 一人も無し
5 Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
その日旣に定まり その月の數なんぢに由り 汝これが區域を立て越ざらしめたまふなれば
6 Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
是に目を離して安息を得させ 之をして傭人のその日を樂しむがごとくならしめたまへ
7 Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
それ木には望あり 假令砍るるとも復芽を出してその枝絶ず
8 Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
たとひ其根地の中に老い 幹土に枯るとも
9 Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
水の潤霑にあへば即ち芽をふき枝を出して若樹に異ならず
10 Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?
然ど人は死れば消うす 人氣絶なば安に在んや
11 Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
水は海に竭き河は涸てかわく
12 Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
是のごとく人も寢臥てまた興ず 天の盡るまで目覺ず睡眠を醒さざるなり
13 Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! (Sheol h7585)
願はくは汝われを陰府に藏し 汝の震怒の息むまで我を掩ひ 我ために期を定め而して我を念ひたまへ (Sheol h7585)
14 Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
人もし死ばまた生んや 我はわが征戰の諸日の間望みをりて我が變更の來るを待ん
15 Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
なんぢ我を呼たまはん 而して我こたへん 汝かならず汝の手の作を顧みたまはん
16 Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
今なんぢは我に歩履を數へたまふ 我罪を汝うかがひたまはざらんや
17 Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
わが愆は凡て嚢の中に封じてあり汝わが罪を縫こめたまふ
18 Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
それ山も倒れて終に崩れ巖石も移りてその處を離る
19 Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
水は石を鑿ち 浪は地の塵を押流す 汝は人の望を斷たまふ
20 Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
なんぢは彼を永く攻なやまして去ゆかしめ 彼の面容の變らせて逐やりたまふ
21 Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.
その子尊貴なるも彼は之を知ず 卑賤なるもまた之を曉らざるなり
22 Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.
只己みづからその肉に痛苦を覺え己みづからその心に哀く而已
