Ījaba 14
1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
Mennesket, født af en Kvinde, hans Liv er stakket, han mættes af Uro;
2 Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
han spirer som Blomsten og visner, flyr som Skyggen, staar ikke fast.
3 Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
Og paa ham vil du rette dit Øje, ham vil du stævne for Retten!
4 Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
Ja, kunde der komme en ren af en uren! Nej, end ikke een!
5 Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
Naar hans Dages Tal er fastsat, hans Maaneder talt hos dig, og du har sat ham en uoverskridelig Grænse,
6 Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
tag saa dit Øje fra ham, lad ham i Fred, at han kan nyde sin Dag som en Daglejer!
7 Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
Thi for et Træ er der Haab: Fældes det, skyder det atter, det fattes ej nye Skud;
8 Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
ældes end Roden i Jorden, dør end Stubben i Mulde:
9 Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
lugter det Vand, faar det nye Skud, skyder Grene som nyplantet Træ;
10 Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?
men dør en Mand, er det ude med ham, udaander Mennesket, hvor er han da?
11 Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
Som Vand løber ud af Søen og Floden svinder og tørres,
12 Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
saa lægger Manden sig, rejser sig ikke, vaagner ikke, før Himlen forgaar, aldrig vækkes han af sin Søvn.
13 Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! (Sheol h7585)
Tag dog og gem mig i Dødens Rige, skjul mig, indtil din Vrede er ovre, sæt mig en Frist og kom mig i Hu! (Sheol h7585)
14 Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
Om Manden dog døde for atter at leve! Da vented jeg rolig al Stridens Tid, indtil min Afløsning kom;
15 Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
du skulde kalde — og jeg skulde svare — længes imod dine Hænders Værk!
16 Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
Derimod tæller du nu mine Skridt, du tilgiver ikke min Synd,
17 Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
forseglet ligger min Brøde i Posen, og over min Skyld har du lukket til.
18 Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
Nej, ligesom Bjerget skrider og falder, som Klippen rokkes fra Grunden,
19 Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
som Vandet udhuler Sten og Plaskregn bortskyller Jord, saa har du udslukt Menneskets Haab.
20 Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
For evigt slaar du ham ned, han gaar bort, skamskænder hans Ansigt og lader ham fare.
21 Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.
Hans Sønner hædres, han ved det ikke, de synker i Ringhed, han mærker det ikke;
22 Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.
ikkun hans eget Kød volder Smerte, ikkun hans egen Sjæl volder Sorg.
