Ījaba 14
1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
Et Menneske, født af en Kvinde, lever en stakket Tid og mættes af Uro.
2 Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
Han gaar op som et Blomster og henvisner, han flyr som en Skygge og bestaar ikke.
3 Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
Ogsaa over en saadan oplader du dine Øjne og fører mig for din Dom.
4 Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
Ja, kom der dog en ren af en uren! men nej, ikke en eneste.
5 Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
Dersom hans Dage ere bestemte, hans Maaneders Tal fastsat hos dig, dersom du har sat ham en Grænse, han ikke kan overskride:
6 Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
Da lad af fra ham, at han maa hvile; at han dog som en Daglønner maa glæde sig ved sin Dag.
7 Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
Thi et Træ har Haab: Naar det er afhugget, kan det igen skyde frem, og dets Kviste udeblive ikke.
8 Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
Om end dets Rod bliver gammel i Jorden, og dets Stub dør i Støvet,
9 Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
saa grønnes det dog igen af Vandets Duft og skyder Grene som en frisk Plante.
10 Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?
Men dør en Mand, er hans Kraft forbi, og opgiver et Menneske Aanden, hvor er han da?
11 Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
Vand løber ud af Søen, og en Flod svinder og bliver tør:
12 Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
Saaledes lægger og at Menneske sig og staar ikke op; indtil Himlene ikke mere ere, opvaagne de ikke, og de opvækkes ikke af deres Søvn.
13 Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! (Sheol h7585)
Gid du vilde gemme mig i Graven, ja skjule mig, indtil din Vrede vendte om; at du vilde sætte mig en beskikket Tid og vilde komme mig i Hu igen! (Sheol h7585)
14 Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
Naar en Mand dør, mon han da skal leve op igen? saa vilde jeg vente alle mine Stridsdage, indtil min Afløsning kom.
15 Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
Du skulde kalde, og jeg skulde svare dig; du skulde længes efter dine Hænders Gerning!
16 Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
Thi nu tæller du mine Skridt; du varer ikke over min Synd.
17 Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
Min Overtrædelse er forseglet i et Knippe, og du syr til om min Misgerning.
18 Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
Men et Bjerg, som falder, smuldrer hen, og en Klippe flytter sig fra sit Sted;
19 Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
Vandet udhuler Stene, og dets Strømme bortskylle Jordens Støv: Saaledes gør du et Menneskes Forhaabning til intet.
20 Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
Du overvælder ham evindelig, og han farer hen; du forvender hans Udseende og lader ham fare.
21 Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.
Ere hans Børn i Ære, da ved han det ikke; ere de ringe, da mærker han det ikke.
22 Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.
For ham er kun Smerten, hans Kød lider, og for ham Sorgen, hans Sjæl føler.
