Ījaba 13
1 Redzi, to visu mana acs redzējusi, mana auss dzirdējusi un to likusi vērā.
Očima svojim sve to ja vidjeh, ušima svojim čuh i razumjeh.
2 Ko jūs protat, to es arīdzan protu, jūs man neesat priekšā.
Sve što vi znate znadem to i ja, ni u čemu od vas gori nisam.
3 Bet es gribu runāt uz to Visuvareno, un man gribās aizbildināties tā stiprā Dieva priekšā.
Zato, zborit' moram sa Svesilnim, pred Bogom svoj razlog izložiti.
4 Jo tiešām, jūs esat melu runātāji, jūs visi esat nelietīgi dziednieki.
Jer, kovači laži vi ste pravi, i svi ste vi zaludni liječnici!
5 Kaut jūs pavisam klusu būtu, tas jums būtu par gudrību.
Kada biste bar znali šutjeti, mudrost biste svoju pokazali!
6 Klausiet jel manu aizbildināšanos, un ņemiet vērā manas mutes tiesāšanos.
Dokaze mi ipak poslušajte, razlog mojih usana počujte.
7 Vai gribat netaisnību runāt Dieva labad un Viņa labad izteikt viltību?
Zar zbog Boga govorite laži, zar zbog njega riječi te prijevarne?
8 Vai Viņu gribat aizbildināt un Dievam būt pārstāvētāji?
Zar biste pristrano branit' htjeli Boga, zar biste mu htjeli biti odvjetnici?
9 Vai būs labi, kad Viņš jūs meklēs, vai Viņu pievilsiet, kā cilvēku pieviļ?
Zar bi dobro bilo da vas on ispita? Zar biste ga obmanuli k'o čovjeka?
10 Sodīt Viņš jūs sodīs, ja jūs slepeni vaigu uzlūkojat.
Kaznom preteškom on bi vas pokarao poradi potajne vaše pristranosti.
11 Vai Viņa augstība jūs neiztrūcinās un bailes no Viņa jums neuzkritīs?
Zar vas veličanstvo njegovo ne plaši i zar vas od njega užas ne spopada?
12 Jūsu mācības būs kā pelni, un jūsu augstie vārdi kā mālu kopas.
Razlozi su vam od pepela izreke, obrana je vaša obrana od blata.
13 Palieciet man klusu, un es runāšu, lai man notiek, kas notikdams.
Umuknite sada! Dajte da govorim, pa neka me poslije snađe što mu drago.
14 Kāpēc man savu miesu bija zobos ņemt, un savu dvēseli likt savā rokā?
Zar da meso svoje sam kidam zubima? Da svojom rukom život upropašćujem?
15 Redzi, jebšu Viņš mani nokaus, taču es uz Viņu gribu cerēt, es tikai savus ceļus gribu aizbildināt Viņa priekšā.
On me ubit' može: nade druge nemam već da pred njim svoje držanje opravdam.
16 Jau tas man būs par pestīšanu, ka viltnieks Viņa priekšā nenāks.
I to je već zalog mojega spasenja, jer bezbožnik preda nj ne može stupiti.
17 Klausāties, klausāties manus vārdus, un mana valoda lai skan jūsu ausīs.
Pažljivo mi riječi poslušajte, nek' vam prodre u uši besjeda.
18 Redzat jel, es esmu gatavs uz tiesu, es zinu, ka man paliks taisnība.
Gle: ja sam pripremio parnicu, jer u svoje sam pravo uvjeren.
19 Kas ar mani varētu tiesāties? Patiesi tad es ciestu klusu un mirtu.
Tko se sa mnom hoće parničiti? - Umuknut ću potom te izdahnut'.
20 Divas lietas tikai man nedari, tad es neapslēpšos Tavā priekšā.
Dvije mi molbe samo ne uskrati da se od tvog lica ne sakrivam:
21 Lai Tava roka paliek tālu no manis, un Tava briesmība lai mani neizbiedē.
digni s mene tešku svoju ruku i užasom svojim ne straši me.
22 Tad sauc, un es atbildēšu, vai es runāšu, un Tu atbildi man.
Tada me pitaj, a ja ću odgovarat'; ili ja da pitam, ti da odgovaraš.
23 Cik man ir noziegumu un grēku? Dari man zināmus manus grēkus un manus pārkāpumus.
Koliko počinih prijestupa i grijeha? Prekršaj mi moj pokaži i krivicu.
24 Kāpēc Tu apslēpi Savu vaigu un mani turi par Savu ienaidnieku?
Zašto lice svoje kriješ sad od mene, zašto u meni vidiš neprijatelja?
25 Vai Tu biedināsi šaubīgu lapu un vajāsi izkaltušus rugājus.
Zašto strahom mučiš list vjetrom progonjen, zašto se na suhu obaraš slamčicu?
26 Jo Tu man nospriedi rūgtumus un lieci manīt manas jaunības noziegumus.
O ti, koji mi gorke pišeš presude i teretiš mene grijesima mladosti,
27 Tu lieci manas kājas siekstā un glūni uz visiem maniem ceļiem un ieslēdzi manas pēdas aplokā, -
koji si mi noge u klade sapeo i koji bdiš nad svakim mojim korakom i tragove stopa mojih ispituješ!
28 Un tomēr šis iznīkst kā trūdi, tā kā drēbe, ko kodes saēd.
Život mi se k'o trulo drvo raspada, k'o haljina što je moljci izjedaju!
