Ījaba 11
1 Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:
Respondens autem Sophar Naamathites, dixit:
2 Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība?
Numquid qui multa loquitur, non et audiet? aut vir verbosus iustificabitur?
3 Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno,
Tibi soli tacebunt homines? et cum ceteros irriseris, a nullo confutaberis?
4 Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts priekš Tavām acīm, (ak Dievs!)
Dixisti enim: Purus est sermo meus, et mundus sum in conspectu tuo.
5 Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi
Atque utinam Deus loqueretur tecum, et aperiret labia sua tibi,
6 Un tev stāstītu to apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin.
Ut ostenderet tibi secreta sapientiae, et quod multiplex esset lex eius, et intelligeres quod multo minora exigaris ab eo, quam meretur iniquitas tua.
7 Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai attapt tā Visuvarenā pilnību?
Forsitan vestigia Dei comprehendes, et usque ad perfectum Omnipotentem reperies?
8 Viņa ir augstāka nekā debesis, - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, - ko tu vari zināt? (Sheol h7585)
Excelsior caelo est, et quid facies? profundior inferno, et unde cognosces? (Sheol h7585)
9 Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra!
Longior terra mensura eius, et latior mari.
10 Kad Viņš uzbrūk un gūsta, priekš tiesas stāda, kas Viņam to liegs?
Si subverterit omnia, vel in unum coarctaverit, quis contradicet ei?
11 Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, vai vērā nelikdams.
Ipse enim novit hominum vanitatem, et videns iniquitatem, nonne considerat?
12 Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku.
Vir vanus in superbiam erigitur, et tamquam pullum onagri se liberum natum putat.
13 Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, -
Tu autem firmasti cor tuum, et expandisti ad eum manus tuas.
14 Ja tu to ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī,
Si iniquitatem, quae est in manu tua, abstuleris a te, et non manserit in tabernaculo tuo iniustitia:
15 Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas.
Tunc levare poteris faciem tuam absque macula, et eris stabilis, et non timebis.
16 Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien.
Miseriae quoque oblivisceris, et quasi aquarum quae praeterierunt recordaberis.
17 Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma.
Et quasi meridianus fulgor consurget tibi ad vesperam: et cum te consumptum putaveris, orieris ut lucifer.
18 Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt.
Et habebis fiduciam, proposita tibi spe, et defossus securus dormies.
19 Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās.
Requiesces, et non erit qui te exterreat: et deprecabuntur faciem tuam plurimi.
20 Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdīgā dvaša.
Oculi autem impiorum deficient, et effugium peribit ab eis, et spes illorum abominatio animae.
