Ījaba 10

1 Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.

Moji duši se gnusi moje življenje. Svojo pritožbo bom pustil nad seboj; govoril bom v grenkobi svoje duše.

2 Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.

Bogu bom rekel: ›Ne obsodi me. Razloži mi, zakaj se pričkaš z menoj.‹

3 Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;

Mar ti je dobro, da bi zatiral, da bi preziral delo svojih rok in bi sijal nad nasvetom zlobnega?

4 Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?

Imaš mesene oči? Mar vidiš, kakor vidi človek?

5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,

So tvoji dnevi kakor dnevi človeka? So tvoja leta kakor človeški dnevi,

6 Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,

da poizveduješ za mojo krivičnostjo in preiskuješ za mojim grehom?

7 Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,

Ti veš, da nisem zloben in nikogar ni, ki lahko osvobodi iz tvoje roke.

8 Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.

Tvoje roke so me naredile in me oblikovale skupaj na vsaki strani, vendar si me uničil.

9 Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?

Spomni se, rotim te, da si me naredil kakor ilo, ti pa me hočeš ponovno privesti v prah?

10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?

Mar me nisi iztočil kakor mleko in me strdil kakor sir?

11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!

Oblekel si me s kožo in mesom in me obdal s kostmi in kitami.

12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.

Zagotovil si mi življenje in naklonjenost in tvoje obiskovanje je ohranilo mojega duha.

13 Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.

Te stvari si skril v svojem srcu, vem, da je to s teboj.

14 Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.

Če grešim, potem me zaznamuješ in me ne boš oprostil pred mojo krivičnostjo.

15 Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.

Če bi bil zloben, gorje meni. Če bi bil pravičen kljub temu ne bi dvignil svoje glave. Poln zmedenosti sem, zato poglej mojo stisko,

16 Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,

kajti ta narašča. Loviš me kakor krut lev in se ponovno kažeš čudovitega nad menoj.

17 Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.

Zoper mene obnavljaš svoje pričevanje in nad menoj povečuješ svoje ogorčenje. Spremembe in vojna so zoper mene.

18 Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,

Zakaj si me potem privedel ven iz maternice? Oh, da bi izročil duha in me nobeno oko ne bi videlo!

19 Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.

Bil bi kakor, če me ne bi bilo, od maternice bi bil odnesen v grob.

20 Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,

Mar ni mojih dni malo? Odnehaj torej in me pusti samega, da se malo potolažim,

21 Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,

preden grem, od koder se ne bom vrnil, celó v deželo teme in smrtne sence,

22 Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.

deželo teme kakor tema sama in smrtne sence, brez kakršnegakoli reda in kjer je svetloba kakor tema.«