Ījaba 10
1 Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
taedet animam meam vitae meae dimittam adversum me eloquium meum loquar in amaritudine animae meae
2 Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
dicam Deo noli me condemnare indica mihi cur me ita iudices
3 Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
numquid bonum tibi videtur si calumnieris et opprimas me opus manuum tuarum et consilium impiorum adiuves
4 Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
numquid oculi carnei tibi sunt aut sicut videt homo et tu videbis
5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
numquid sicut dies hominis dies tui et anni tui sicut humana sunt tempora
6 Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
ut quaeras iniquitatem meam et peccatum meum scruteris
7 Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
et scias quia nihil impium fecerim cum sit nemo qui de manu tua possit eruere
8 Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
manus tuae plasmaverunt me et fecerunt me totum in circuitu et sic repente praecipitas me
9 Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
memento quaeso quod sicut lutum feceris me et in pulverem reduces me
10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
nonne sicut lac mulsisti me et sicut caseum me coagulasti
11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
pelle et carnibus vestisti me et ossibus et nervis conpegisti me
12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
vitam et misericordiam tribuisti mihi et visitatio tua custodivit spiritum meum
13 Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
licet haec celes in corde tuo tamen scio quia universorum memineris
14 Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
si peccavi et ad horam pepercisti mihi cur ab iniquitate mea mundum me esse non pateris
15 Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
et si impius fuero vae mihi est et si iustus non levabo caput saturatus adflictione et miseria
16 Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
et propter superbiam quasi leaenam capies me reversusque mirabiliter me crucias
17 Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
instauras testes tuos contra me et multiplicas iram tuam adversum me et poenae militant in me
18 Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
quare de vulva eduxisti me qui utinam consumptus essem ne oculus me videret
19 Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
fuissem quasi qui non essem de utero translatus ad tumulum
20 Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
numquid non paucitas dierum meorum finietur brevi dimitte ergo me ut plangam paululum dolorem meum
21 Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
antequam vadam et non revertar ad terram tenebrosam et opertam mortis caligine
22 Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.
terram miseriae et tenebrarum ubi umbra mortis et nullus ordo et sempiternus horror inhabitans
