Ījaba 10
1 Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
Tædet animam meam vitæ meæ, dimittam adversum me eloquium meum, loquar in amaritudine animæ meæ.
2 Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
Dicam Deo: Noli me condemnare: indica mihi cur me ita iudices.
3 Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
Numquid bonum tibi videtur, si calumnieris me, et opprimas me opus manuum tuarum, et consilium impiorum adiuves?
4 Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
Numquid oculi carnei tibi sunt: aut sicut videt homo, et tu videbis?
5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
Numquid sicut dies hominis dies tui, et anni tui sicut humana sunt tempora,
6 Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
Ut quæras iniquitatem meam, et peccatum meum scruteris?
7 Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
Et scias quia nihil impium fecerim, cum sit nemo qui de manu tua possit eruere.
8 Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
Manus tuæ fecerunt me, et plasmaverunt me totum in circuitu: et sic repente præcipitas me?
9 Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
Memento quæso quod sicut lutum feceris me, et in pulverem reduces me.
10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
Nonne sicut lac mulsisti me, et sicut caseum me coagulasti?
11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
Pelle et carnibus vestisti me: ossibus et nervis compegisti me.
12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
Vitam et misericordiam tribuisti mihi, et visitatio tua custodivit spiritum meum.
13 Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
Licet hæc celes in corde tuo, tamen scio quia universorum memineris.
14 Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
Si peccavi, et ad horam pepercisti mihi: cur ab iniquitate mea mundum me esse non pateris?
15 Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
Et si impius fuero, væ mihi est: et si iustus, non levabo caput, saturatus afflictione et miseria.
16 Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
Et propter superbiam quasi leænam capies me, reversusque mirabiliter me crucias.
17 Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
Instauras testes tuos contra me, et multiplicas iram tuam adversum me, et pœnæ militant in me.
18 Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
Quare de vulva eduxisti me? qui utinam consumptus essem ne oculus me videret.
19 Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
Fuissem quasi non essem, de utero translatus ad tumulum.
20 Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
Numquid non paucitas dierum meorum finietur brevi? dimitte ergo me, ut plangam paululum dolorem meum:
21 Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
Antequam vadam et non revertar, ad terram tenebrosam, et opertam mortis caligine:
22 Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.
Terram miseriæ et tenebrarum, ubi umbra mortis, et nullus ordo, sed sempiternus horror inhabitat.
