Ījaba 10
1 Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
“Nĩthũire gũtũũra muoyo ũyũ; nĩ ũndũ ũcio ndikũhingĩrĩria mateta makwa, o na nĩ ngwaria nĩ ũndũ wa ũrĩa ngoro yakwa ĩrĩ na marũrũ.
2 Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
Ngwĩra Ngai atĩrĩ: Tiga kũndua mwĩhia, no nyonia kĩrĩa ũrandũithĩria.
3 Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
Kaĩ ũkenagio nĩ kũũhinyĩrĩria, ũgathũũra wĩra wa moko maku, o rĩrĩa ũrakenera mathugunda ma andũ arĩa aaganu?
4 Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
Kaĩ maitho maku marĩ o ta maitho ma andũ? Kaĩ muonere waku ũhaana o ta wa mũndũ?
5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
Kaĩ matukũ maku maigana ta ma andũ, kana mĩaka yaku ĩkaigana o ta ya mũndũ,
6 Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
nĩguo ũcarĩrĩrie mahĩtia makwa, o na ũtuĩragie mehia makwa,
7 Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
o na gũtuĩka wee nĩũũĩ atĩ ndiĩhĩtie, na ũkamenya atĩ gũtirĩ mũndũ ũngĩhota kũũhonokia moko-inĩ maku?
8 Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
“Moko maku nĩmo maathondekire na makĩnyũmba. Rĩu nĩũgũkĩgarũrũka ũnyanange?
9 Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
Ririkana atĩ wanyũũmbire ta rĩũmba. Rĩu ũgũcooka ũndue rũkũngũ rĩngĩ?
10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
Githĩ ndwanjitire ta iria, na ũgĩcooka ũkĩĩmatia ta maguta marĩo,
11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
ũkĩĩhumbĩra na nyama na gĩkonde, na ũkĩohania mahĩndĩ na mĩkiha yakwa hamwe.
12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
Nĩwaaheire muoyo o na ũkĩnyonia ũtugi waku; naguo ũmenyereri waku nĩguo ũtũirie roho wakwa.
13 Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
“No nĩwahithire maũndũ maya ngoro-inĩ yaku, na nĩnjũũĩ no warĩ na ũndũ ũyũ meciiria-inĩ maku:
14 Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
Ingĩehirie wee nĩwanyonaga, na ndũngĩagire kũũherithia nĩ ũndũ wa wĩhia wakwa.
15 Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
Kaĩ akorwo nĩnjĩhĩtie ndĩ na haaro-ĩ! O na ingĩiguĩka ndiĩkĩte ũũru, ndingĩhota gũtiira mũtwe wakwa, nĩgũkorwo njiyũrĩtwo nĩ thoni, na ngarikĩra mathĩĩna-inĩ makwa.
16 Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
Ingĩtiira mũtwe wakwa-rĩ, wee ũnjeemaga o ta mũrũũthi, na ningĩ ũkonania ũhoti waku mũnene wa kũnjũkĩrĩra.
17 Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
Nĩũndeheire aira angĩ manjũkĩrĩre, na nĩwongereire marakara maku igũrũ rĩakwa; mbũtũ ciaku ikanjũkĩrĩra o ta makũmbĩ ma maaĩ marũmanĩrĩire.
18 Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
“Nĩ kĩĩ gĩatũmire ũndute nda ya maitũ? Naarĩ korwo ndakuire itoneetwo nĩ maitho ma mũndũ o na ũmwe.
19 Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
Naarĩ korwo ndiaciarirwo, kana korwo ndaciarirwo njerekeirio mbĩrĩra!
20 Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
Githĩ matukũ makwa o na marĩ manini matikirie gũthira? Tigana na niĩ nĩguo ngĩe na gĩkeno gwa kahinda kanini,
21 Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
kamũira thiĩte kũrĩa mũndũ athiiaga na ndacooke, bũrũri wa nduma, o nduma nene ya gĩkuũ,
22 Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.
o bũrũri ũrĩa ũtukũ wakuo ũrĩ mũtumanu mũno, bũrũri wa nduma ya gĩkuũ, na ũtarĩ kĩhaarĩro, kũrĩa o na ũtheri ũhaana o ta nduma.”
