Ījaba 10

1 Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.

2 Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.

3 Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;

4 Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?

5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,

6 Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,

7 Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,

8 Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.

9 Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?

10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?

11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!

12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.

13 Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.

14 Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.

15 Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.

16 Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,

17 Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.

18 Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,

19 Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.

20 Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,

21 Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,

22 Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.