< Ījaba 10 >
1 Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
“I loathe my own life; I will express my complaint and speak in the bitterness of my soul.
2 Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
I will say to God: Do not condemn me! Let me know why You prosecute me.
3 Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
Does it please You to oppress me, to reject the work of Your hands and favor the schemes of the wicked?
4 Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
Do You have eyes of flesh? Do You see as man sees?
5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
Are Your days like those of a mortal, or Your years like those of a man,
6 Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
that You should seek my iniquity and search out my sin—
7 Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
though You know that I am not guilty, and there is no deliverance from Your hand?
8 Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
Your hands shaped me and altogether formed me. Would You now turn and destroy me?
9 Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
Please remember that You molded me like clay. Would You now return me to dust?
10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
Did You not pour me out like milk, and curdle me like cheese?
11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
You clothed me with skin and flesh, and knit me together with bones and sinews.
12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
You have granted me life and loving devotion, and Your care has preserved my spirit.
13 Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
Yet You concealed these things in Your heart, and I know that this was in Your mind:
14 Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
If I sinned, You would take note, and would not acquit me of my iniquity.
15 Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
If I am guilty, woe to me! And even if I am righteous, I cannot lift my head. I am full of shame and aware of my affliction.
16 Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
Should I hold my head high, You would hunt me like a lion, and again display Your power against me.
17 Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
You produce new witnesses against me and multiply Your anger toward me. Hardships assault me in wave after wave.
18 Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
Why then did You bring me from the womb? Oh, that I had died, and no eye had seen me!
19 Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
If only I had never come to be, but had been carried from the womb to the grave.
20 Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
Are my days not few? Withdraw from me, that I may have a little comfort,
21 Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
before I go—never to return— to a land of darkness and gloom,
22 Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.
to a land of utter darkness, of deep shadow and disorder, where even the light is like darkness.”