Ījaba 10
1 Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
“Aol gi ngima; mano emomiyo ok abi lingʼ ma ok awuoyo, to abiro wacho lit duto manie chunya.
2 Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
Abiro wachone Nyasaye niya: Kik ikuma, to nyisa rachna momiyo ikwana kaka jaketho.
3 Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
Nyalo bedo ni iwinjo maber ka ahinyora; kendo ka ikwedo tich lweti, to timbe joricho to mori?
4 Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
Kara in bende in gi wangʼ mar ringruok? Koso in bende ineno mana kaka dhano neno?
5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
Kara in bende ndaloni nok ka ndalo dhano, koso higni magi chalo gi mag dhano,
6 Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
momiyo imanyo timbena maricho kendo isiko kimanyo richo moro amora ma an-go,
7 Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
kata obedo ni ingʼeyo maber ni aonge ketho kendo ni onge ngʼama nyalo resa e lweti?
8 Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
“Lweti ema nochweya. Ibiro lokori koda kendo mondo itieka?
9 Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
Parie ni ne ichweya koa kuom lowo. Koro sani, diduoka kendo e lowo adier?
10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
Donge ne iola oko ka chak kendo ne ipuoya mi apoto ka mo,
11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
ne ichweyo ringra gi choke kod leche mi iumo chokena gi ringʼo kod pien?
12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
Ne imiya ngima kendo ne itimona ngʼwono, kendo isebedo ka irito chunya kuom duongʼni maler.
13 Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
“To kata kamano, koro angʼeyo ni gik mane ni e pachi e magi:
14 Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
Isebedo ka ingʼiya mondo ineane ka atimo richo, to ok iseweya ma ok ikuma.
15 Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
Okwongʼa, an ngʼat ma timbene mono! To kata ka aonge ketho, to pod ok anyal bedo thuolo, nimar wichkuot ma an-go osemiyo alal ei masichena.
16 Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
To kata katemo mondo abed thuolo to idwara mana ka sibuor, kendo isiko mana kiloya gi tekoni maduongʼ.
17 Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
Ikelo joneno manyien mondo okweda kendo imedo bedo mager koda; jolweny magi monja mana ka apaka magingore.
18 Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
“Angʼo momiyo ne igola ei minwa? Kara mad ne atho kapok wangʼ moro amora onena.
19 Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
Mad ne kik nywola, ka ok kamano to ne onego nywola ka asetho kendo chom koda bur tir!
20 Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
Donge ngimana modongʼ matin-ni chiegni rumo? Yie iweya mondo abedie gi yweyo matin,
21 Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
kapok adhi kuma ji ok dhiye miduogi, ma en piny motimo mudho gi tipo molil ti,
22 Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.
en piny ma otimo mudho mandiwa, kama kata ler chaloe mudho.”
