Ījaba 10
1 Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
我實在厭惡我的生活，我要任意苦訴我的怨情，傾吐我心中的酸苦。
2 Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
我要對天主說：不要定我的罪! 請告訴我：你為何與我作對﹖
3 Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
你對親手所造的，加以虐待和厭棄，卻顯揚惡人的計劃，為你豈有好處﹖
4 Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
你豈有肉眼，或者也像人一樣觀看嗎﹖
5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
你的日月豈像人的日月﹖你的年歲豈像人的年歲﹖
6 Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
你竟考查我的邪惡，追究我的罪過。
7 Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
其實你知道我並沒有罪過，也知道無人能拯救我脫離你的掌握。
8 Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
你親手形成了我，創造了我；此後你又轉念想消滅我。
9 Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
求你記憶：你造我時就像摶泥，難道還使我歸於泥土﹖
10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
你不是將我像奶倒出，使我凝結像一塊奶餅﹖
11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
用皮和肉作我的衣服，用骨和筋把我全身聯絡起來﹖
12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
是你將我生命的恩惠賜給了我，細心照顧維持了我的氣息。
13 Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
這些事早已藏在你心中，我知道你久有此意：
14 Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
你監視我，看我是否犯罪；如果我有罪；你決不放過。
15 Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
我若有罪，我就有禍了! 我若有義，也不敢抬頭，因為我已備嘗凌辱，吃盡苦頭。
16 Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
我若抬頭，你就像獅子追捕我，向我表現你的奇能，
17 Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
重新襲擊我，加倍對我洩怒。
18 Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
你為何叫我出離母胎﹖不如我那時斷氣，無人見我，
19 Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
就好像從未有過我一樣，一出母胎即被送入墳墓。
20 Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
我生存的日月不是很少嗎﹖你且放開我罷!
21 Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
趁我去而不返，未到冥暗死影之地，
22 Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.
即光明也是黑暗之地以前，讓我自在一下罷!
