Jeremijas 9
1 Ak kaut manā galvā jel būtu ūdens un manas acis taptu par asaru avotiem, tad es dienām naktīm apraudātu savas tautas nokautos.
Kaluchang hi twikul hihen, chuleh kamit teni hi lhitwi putna twinah hileh, sun leh jan in kamite kithatsa ho din, keima kaple maovin umtange.
2 Ak kaut man tuksnesī būtu ceļavīra mājas vieta, tad es savus ļaudis atstātu un no tiem aizietu, jo tie visi ir laulības pārkāpēji, blēžu draudze.
Ohe, kamite hi dalha-a vahmang thei hing ting, chuleh nelphai gamthip’a kholjin miho gemun’a kiselmang thei hileng, kati! Ajeh chu amaho hi mitoh jonbol leh milhem chavai jeng ahiuve.
3 Tie uzvelk savu mēli kā stopu uz meliem un ne uz patiesību, tie top vareni virs zemes, tie dodas no ļaunuma uz ļaunumu, bet Mani tie nepazīst, saka Tas Kungs.
Kamite chu, aleiguiyu thalpi kamsalsa bangin, jouthu seiding salhemin aum’un, thutah dinpijou koima aumpouve. Alahuva setna akhang tul tul jengin, keima jeng jong eihetapouve, tin Pakaiyin aseiye.
4 Sargājaties ikviens no sava drauga, un nepaļaujaties ne uz savu brāli; jo brālis brāli krāpj, un draugs staigā draugu aprunādams.
Hitijeh chun, naheng-nakom ho’a konin kichih theiyun, chuleh nasopi jong ginchat dauvin. Ajeh chu sopi leh sopi jong agomkom hol’a milhem jeng ahiuve. Chuleh gollepai ho jong mi seise leh gaosap’a vahkoile ngen ahiuve.
5 Cits pret citu dzen viltību un nerunā patiesību, tie māca savu mēli melot, tie nopūlējās netaisnību darīdami.
Amitakip joulenal in akilhemtouvin, koima thudih sei aumpouve. Jouthu seina leh milhep lhah aleiyu akithemchuh sah’un, chonset abol be be jingun, lungkhel ding agelpouve.
6 Tava mājas vieta ir pašas viltības vidū, caur viltību tie liedzās Mani pazīt, saka Tas Kungs.
Amahon kijoulhepna chunga kijoulhepna abol be be un, chuleh keima hetding donse louvin akoitauve, tun Pakaiyin aseiye.
7 Tādēļ, tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, Es tos kausēšu un pārbaudīšu, - jo kā lai Es citādi daru Savas tautas priekšā?
Hijeh chun Thaneipen Pakaiyin hitin aseiye, ‘Vetan, keiman amaho kapatep ding, thih meiya kigou; jolla banga kago jol ding ahiuve. Amahon aheng-akom jah’a thu angei ngei aseiyun, ahinlah alungsunguvin mi thina ding jeng ageluve.
8 Viņu mēle ir nāvīga bulta, tā runā viltu, ikviens ar savu muti runā par mieru ar savu tuvāku, bet savā sirdī tam liek valgus.
Aleigui jouseu thina thei thalpi tobang jeng ahin, joulhepna jeng thu aseijun; abonchaovin aheng akom ah chamna asei nauvin, hinlah alunggon uvin aheng akom chan lhihna jeng ahi.
9 Vai Man tos nebūs piemeklēt? saka Tas Kungs. Vai Manai dvēselei nebūs atriebties pie tādiem ļaudīm, kā šie?
Hicheng jeh’a hi, keiman amaho talen kamatsah da-a, chuleh hitobang nam mite chunga chu, keima tah in phukalah da ding ham? tin Pakaiyin aseiye.
10 Man jāsāk raudāšana un kaukšana par kalniem un raudu dziesma par ganībām tuksnesī; jo tās ir nodedzinātas, ka neviens tur nestaigā, un ganāmā pulka balsi tur nedzird; putni apakš debess un lopi ir aizskrējuši un aizgājuši.
keiman molsang ho kacham ingting, gamthip’a hamdongho din kap inge. Ajeh chu amaho agoplha soh’uvin chuleh akeovin aumgamtauve. Koiman ajotpa tapon, ganchate husa jong akijatapoi. Vachate leh gamsate jong ajammang soh heltauve.
11 Un Jeruzālemi Es likšu par akmeņu kopu un par mājokli tuksneša zvēriem, un Jūda pilsētas Es darīšu par postažu bez iedzīvotājiem.
Keiman, Jerusalem hi khogem kasosah ding, chuleh ngeihonte kokhuh’a kasemding ahi. Chuleh Judah gamsung khopi ho ahomkeova kalha-a, aching ding beihel’a kakoi ding ahi, tin Pakaiyin aseiye.
12 Kas ir tāds gudrs vīrs, kas to saprot? Un uz ko Tā Kunga mute runājusi, ka tas to var pasludināt? Kādēļ zeme iet bojā un izdeg kā tuksnesis, kur neviens nestaigā?
Koiham miching, hicheho abon’a lethemsoh kei ding? Hicheho kiphonna Pakai kamsoh koikom’a lhung ham, chuleh ahilchen thei ding? Ibol’a gamsung hi segam’a chuleh ahomkeova kijam’a, koima cha chele vahle umlou hitam? Kati.
13 Un Tas Kungs sacīja: tādēļ ka tie atstājuši Manu bauslību, ko Es tiem esmu licis priekšā, un nav klausījuši Manu balsi nedz pēc tās staigājuši,
Pakaiyin aseiye, “Kamiten kathupeh adalhah uva, chuleh kasei ajuilou jeh un, achunguva hichenghi soh ahitai.
14 Bet staigājuši pēc savas sirds stūrgalvības un Baāliem pakaļ, kā viņu tēvi tos mācījuši.
Amahon, louchal tah in ama ama deicheh abolun, apu apateu bol bang bangin, Baal doilim chu chibai abohtauvin ahi.
15 Tādēļ, tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: Redzi, Es šos ļaudis ēdināšu ar vērmelēm un tos dzirdināšu ar žultīm.
Hiche jehchun, Pakai Van Pathen leh Israel Pathen chun aseitai: Vetan, keiman hiche mite aneh diuva namtul jung kha kapeh ding chuleh adondiuva thina gutwi kakoipeh ding ahi, ati.
16 Un Es tos izkaisīšu starp tautām, ko tie nav pazinuši nedz viņu tēvi, un sūtīšu zobenu tiem pakaļ, tiekams Es tos būšu izdeldējis.
Chuleh keiman amahohi, apu apateuvin jong ana jahkhah lou, namtin vaipi lah’a kathethang diu, abonchauva kasuhgamhel kahsea chemjam’a kadelkhum diu ahi,” ati.
17 Tā saka Tas Kungs Cebaot: ņemiet to vērā un aicinājiet raudu sievas, lai tās nāk, un sūtat pēc tām gudrām sievām, lai tās atnāk,
Pakai Van Pathen in hitin aseiye, “Gelun ipi soh hitam! Thi-op themho kouvun chuleh thi-opna kala sathem numeiho kousah” un,
18 Un steigšus sāk par mums raudāšanu, ka mūsu acis tek asarām un mūsu acu plakstiņi plūst ūdenim.
Gakou loiyun, lhasetah in kaploiyu hite. Mitlhi longhel hol in eikasah’uhen, atiuve.
19 Jo kaukšanas balss dzirdama no Ciānas: ak! Kā esam postīti, ļoti kaunā likti, jo mēs atstājam zemi, jo tie apgāzuši mūsu mājokļus!
Ngaiyun, Jerusalem mite ka-ogin akijai. Eiho ikijumsouva eikisumang hel’u ahitai. Igam u dalhatau hite. Ajih chu ichennau in jouse akisuse gamheltai, atiuve.
20 Klausiet tad Tā Kunga vārdu, sievas, un lai jūsu auss uzņem viņa mutes vārdu, un mācat savām meitām raudu dziesmas, un viena otrai lai māca gaudas.
Hijeh chun numei ho, Pakai thusei ngaiphauvin chule nanakhang sung un lutsah un; nacha nuteu chengse kadan hil un chule mijousen aheng akom’a thilhah kadan hil cheh hen.
21 Jo nāve kāpj iekšā pa mūsu logiem, tā nāk mūsu jaukos namos, nokaut bērniņus pa ielām un jaunekļus pa gatvēm.
Ajeh chu thinan i-kot phung tinchang’u ahin phan chule leng inpi chengse insung ahin phatai. Kholaija chapang jouse alhamsoh in, chule vengning lah dunga khangdong chengse jong alhamsoh heltai.
22 Runā, tā saka Tas Kungs: miroņu miesas gulēs kā mēsli uz tīruma un kā kūļi aiz pļāvēja, ko neviens nesaņem.
Pakaiyin hiti hin aseije tin, seitan. Mithi long chu loujaova eh-banga kisevum lha ding, chang atpa nunga changphal banga kise diu, achomkhom beihel hiding ahi, tin seijin, ati.
23 Tā saka Tas Kungs: gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu stiprumu, bagātais lai nelielās ar savu bagātību.
Pakaiyin hiti hin aseije, achingpa jong achih jal’in kiloupisah dahen; ahatpa jong ahat jal’in kiloupisah dahen, chule ahaopa jong ahao jal’in kiloupisah dahen.
24 Bet kas grib lielīties, tas lai lielās ar to, ka viņš Mani pazīst un zin, ka Es esmu Tas Kungs, kas dara žēlastību, tiesu un taisnību virs zemes; jo pie tām Man ir labs prāts, saka Tas Kungs.
Hinlah ahaopa chu hiti hin kiloupisah johen, ama chun keima eihe khen theijin tin; ajeh chu lungsetna longlouva nei jing keima kahin, leiset chunga thutanna adih jeng kabol’e tihedoh hen, hiti chun keima kakipah thanomji ti he them hen.
25 Redzi, nāk dienas, saka Tas Kungs, ka Es piemeklēšu apgraizītos līdz ar neapgraizītiem,
“Ven, nikho ho ahung lhung tai tin, Pakaiyin aseiye; keiman cheptan loulai chengse chunga talen kapeh ding ahi.
26 Ēģiptes zemi un Jūdu un Edomu un Amona bērnus un Moabu un visus, kam apcirptas bārdas, kas tuksnesī dzīvo. Jo visi pagāni ir neapgraizīti, bet Israēla namam ir neapgraizīta sirds.
Egypt, Judah amaho chateu le Moab ahin chule neldi gam’a cheng asam kitan kivel ho jaona ahi. Ajeh chu hiche nam mite hin chep akitan pouvin, Israel insung jeng jong alungthima cheptan lou ahi,” ati.
