Jeremijas 24

1 Tas Kungs man rādīja un redzi, tur bija nolikti divi vīģu kurvji Tā Kunga nama priekšā, kad Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, bija aizvedis Jekoniju, Jojaķima dēlu, Jūda ķēniņu līdz ar Jūda lielkungiem, un amatniekus un kalējus, un tos bija novedis no Jeruzālemes uz Bābeli.

Ostendit mihi Dominus: et ecce duo calathi pleni ficis, positi ante templum Domini, postquam transtulit Nabuchodonosor rex Babylonis Jechoniam filium Joakim, regem Juda, et principes ejus, et fabrum, et inclusorem, de Jerusalem, et adduxit eos in Babylonem.

2 Vienā kurvī bija ļoti labas vīģes, kā agrejās vīģes, bet otrā kurvī bija ļoti nelāga vīģes, ko nevarēja ēst aiz viņu nelāguma.

Calathus unus ficus bonas habebat nimis, ut solent ficus esse primi temporis: et calathus unus ficus habebat malas nimis, quæ comedi non poterant eo quod essent malæ.

3 Un Tas Kungs sacīja uz mani: ko tu redzi, Jeremija? Un es sacīju: vīģes. Tās labās vīģes ir ļoti labas un tās nelāga vīģes ir ļoti nelabas, ka nevar ēst aiz nelāguma.

Et dixit Dominus ad me: Quid tu vides, Jeremia? Et dixi: Ficus, ficus bonas, bonas valde: et malas, malas valde, quæ comedi non possunt eo quod sint malæ.

4 Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams:

Et factum est verbum Domini ad me, dicens:

5 Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: tā kā šās vīģes labas, tā Es atzīšu par labiem tos, kas no Jūda aizvesti, ko no šās vietas esmu aizsūtījis uz Kaldeju zemi.

[Hæc dicit Dominus Deus Israël: Sicut ficus hæ bonæ, sic cognoscam transmigrationem Juda, quam emisi de loco isto in terram Chaldæorum, in bonum.

6 Un Es Savu aci uz tiem metīšu par labu, un tos atvedīšu atpakaļ uz šo zemi, un tos uztaisīšu un nenolauzīšu, Es tos dēstīšu un neizraušu.

Et ponam oculos meos super eos ad placandum, et reducam eos in terram hanc: et ædificabo eos, et non destruam: et plantabo eos, et non evellam.

7 Un Es tiem došu sirdi, Mani atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, un tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu; jo tie pie Manis atgriezīsies no visas savas sirds.

Et dabo eis cor ut sciant me, quia ego sum Dominus: et erunt mihi in populum, et ego ero eis in Deum, quia revertentur ad me in toto corde suo.

8 Bet kādas tās nelāga vīģes ir, ko nevar ēst aiz nelāguma, tā saka Tas Kungs, par tādiem Es darīšu Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un viņa lielkungus un Jeruzālemes atlikušos, kas atlikuši šai zemē un kas dzīvo Ēģiptes zemē.

Et sicut ficus pessimæ quæ comedi non possunt eo quod sint malæ, hæc dicit Dominus: Sic dabo Sedeciam regem Juda, et principes ejus, et reliquos de Jerusalem, qui remanserunt in urbe hac, et qui habitant in terra Ægypti.

9 Un Es tos nodošu uz vārdzināšanu, uz nelaimi visās pasaules valstīs, uz nievāšanu un uz lamāšanu, uz mēdīšanu un lādēšanu visās vietās, kurp tos būšu aizdzinis.

Et dabo eos in vexationem, afflictionemque omnibus regnis terræ, in opprobrium, et in parabolam, et in proverbium, et in maledictionem in universis locis ad quæ ejeci eos.

10 Un Es tiem sūtīšu zobenu, badu un mēri, tiekams tie būs izdeldēti no tās zemes, ko Es tiem un viņu tēviem esmu devis.

Et mittam in eis gladium, et famem, et pestem, donec consumantur de terra quam dedi eis et patribus eorum.]