Jesajas 57
1 Taisnais iet bojā, un nav neviena, kas to ņem pie sirds, un dievbijīgie top aizrauti, un neviens to neliek vērā. Jo taisnais top aizrauts, pirms ļaunums nāk.
Joma kare tho, to onge ngʼama wachno chando e chunye, joma ogeno kuom Nyasaye bende tho, to onge ngʼama dewo kendo joma kare igolo mondo kik richo yudgi.
2 Kas savu taisno ceļu gājuši, nāk pie miera un dus savos kambaros.
Joma timbegi ni kare yudo kwe; kendo giyudo yweyo ka ginindo e liel.
3 Bet jūs, nākat šurp, zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un maucinieces dzimums.
“To un, biuru un yawuot jojuogi, ma koth terruok kod chode!
4 Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplēšat savu muti un izstiepjat savu mēli? Vai jūs neesat pārkāpēju bērni un viltnieku dzimums?
En ngʼa ma ujaro? En ngʼa mutingʼorene malo kendo kumilone leu? Donge un koth jonjore ma jo-miriambo?
5 Jūs esat sakarsuši uz dievekļiem apakš visiem zaļiem kokiem un nokāvāt bērnus pie upēm apakš akmens kalnu stūriem.
Uoworu gi gombo manono ka un e tiend yiend ober kod yiende mamoko motimo otiep; kendo kanyo ema uwangʼoe nyithindu ka misengini e holni kendo e kuonde rogo.
6 Pie gludeniem upes akmeņiem bija tava daļa, tā bija tava tiesa, un tiem tu izlēji dzeramu upuri un upurēji ēdamu upuri; vai Man ar to bija mierā būt?
Kar dak mar nyisecheni ni e kind hoho motimo lwendni mapoth, kuno ema ogandau nitie. Ee, kuondego ema usechiwoe misengini miolo piny, kod misengini mag cham. Kaluwore gi gigi duto, bende anyalo weyonu?
7 Tu taisīji savu gultu lielā un augstā kalnā, ir tur tu uzkāpi, upurus upurēt.
Iseloso kitanda mari kama otingʼore gi malo; kanyo ema isechiwoe misenginigi.
8 Un aiz durvīm un stenderēm tu liki savu piemiņas zīmi, jo atstādamies no manis tu atsedzi un kāpi un taisīji platu savu gultu un līki ar tiem.
E tok dhoutu kod ewi sirni mag dhoutu useketoe kido mar nyisecheu manono. Adier useweya mabor muchalo nyiri molonyore duk kendo unindo e kitanda malach ma useloso; usetimo winjruok gi joma uhero kitendinigi kendo ne uneno dugegi.
9 Tu iemīlēji viņu gultu un uzlūkoji to vietu. Tu gāji ar eļļu pie ķēniņa un nesi daudz smaržīgu zāļu, un tālu sūtīji savus vēstnešus un meties zemē līdz ellei. (Sheol h7585)
Ne uterone ruoth Molek mo zeituni kod modhi moko mangʼwe ngʼar. Ne uoro jombetre mau e piny mabor; to gikone ne utundo mana e tho owuon! (Sheol h7585)
10 Tu nopūlējies savā garā ceļā un nesacīji: velti! Tu atradi jaunu spēku, tāpēc tu nenoguri.
Kata nobedo ni timbegi mamono duto nooli kamano; to ne ok inyal wacho ni, ‘Gionge tich.’ Nibedo gi teko kendo omiyo chunyi ne ok onyosore.
11 Bet no kā tev bija bail un ko tu bijies? Jo tu paliki par meli un Mani nepieminēji un neņēmi pie sirds. - Vai nav tā, kad Es sen dienām klusu cietis, tad tu Manis nebīsties?
“En ngʼatno ma chunyu ogeno ahinya kendo uluoro, momiyo usebedona jo-miriambo, kendo ok usepara kata mana paro wechena e chunyu? Koso en nikech uneno ni aselingʼ ahinya, momiyo ok useluora?
12 Es darīšu zināmu tavu taisnību un tavus darbus, ka tie tev nepalīdzēs.
Abiro nyiso ayanga timbeu makare kod tijeu, kendo ok ginikelnu konyruok.
13 Kad tu brēksi, tad lai tev palīdz tavs (dievekļu) pulks; bet vējš tos visus aiznesīs, un vēsma tos aizraus. Bet kas uz Mani paļaujas, tas iemantos zemi un Manu svēto kalnu.
We ane nyisecheni manonogo okonyi sa ma inie chandruok! Yamo mafuto biro yweyogi oko duto, kata mana muya matin nono nokudhgi matergi mabor. To ngʼama oloka kar pondone nokaw piny, mi goda maler nobed mwandune.”
14 Un Viņš sacīs: līdziniet, līdziniet, sataisiet ceļu, atņemat šķēršļus no Manu ļaužu ceļa.
Kendo enowach niya: “Buguru yo, bugeuru kendo ulose maber! Goluru gik madichwany joga e yo.”
15 Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā vārds ir svēts: Es dzīvoju augstībā un svētā vietā un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem.
Nimar ma e gima Jal Man Malo Moloyo ma en Jal modak nyaka chiengʼ, ma nyinge ler wacho, “Adak kama ler man malo, kaachiel gi ngʼat mofwenyo richone kendo man-gi chuny mobolore, mondo aduog chuny ngʼat moboloreno kendo ajiw chuny ngʼat mofwenyo richone.
16 Jo Es nebāršos mūžīgi nedz dusmošos bez gala; jo priekš Mana vaiga nonīktu gars un tās dvēseles, ko esmu radījis.
Ok anabed ka adhawo ndalo duto, kata bedo gi ich wangʼ kinde duto, nimar katimo kamano, to chuny dhano biro nyosore e nyima, ma en muya mane aketo kuom dhano.
17 Es biju apskaities par viņu grēcīgo mantas kārību un tos situ un apslēpos un apskaitos, taču tie atkāpušies aizgāja pa savas sirds ceļu.
Ne akecho gi timbene mamono ma ok rum, ne amiye kum, kendo apandone wangʼa ka an-gi mirima, to kata kamano nomedo mana dhiyo nyime gi timbene mamonogo.
18 Es ieraudzīju viņu ceļus, un tos dziedināšu, un Es tos vadīšu un došu prieku tiem, kas apbēdināti.
Aseneno yorene to kata kamano abiro change; abiro nyise yo kendo aho chunye;
19 Es radīšu lūpu augļus: miers, miers lai ir tiem, kas tālu un kas tuvu, saka Tas Kungs, un Es tos dziedināšu.
ka achiwo wende pak e dho jo-Israel man-gi kuyo. Kwe, kwe, ne jogo man machiegni kod man maboyo. Kendo abiro changogi,” Jehova Nyasaye owacho.
20 Bet tie bezdievīgie ir kā aizkustināta jūra, kas nevar nostāties, un viņas viļņi izmet dūņas un dubļus.
To joricho chalo gi nam moduwore, ma ok nyal bedo gi kwe, ma apaka mage gingore kendo kelo chwodho.
21 Bezdievīgiem nav miera, saka mans Dievs.
Nyasacha wacho niya, “Onge kwe ne joricho.”
