Jesajas 47

1 Kāp zemē un sēdi pīšļos, jaunava, Bābeles meita; sēdies zemē, Kaldeju meita, goda krēsla nav! Jo tevi vairs nesauks par smalku un kāru(mīlīgu).

“ʻAlu hifo, pea nofo ʻi he efuefu, ʻE ʻofefine tāupoʻou ʻo Papilone, nofo ʻi he kelekele: ʻE ʻofefine ʻoe kakai Kalitia, ʻoku ʻikai ha nofoʻanga fakaʻeiʻeiki: ʻe ʻikai toe ui koe ko e hoihoifua mo e ngalingali ʻeiki.

2 Ņem dzirnas un mal miltus, atklāj savu apsegu, atsedz kājas, atklāj ceļus, brien caur upēm.

Toʻo ʻae ngaahi maka momosi, pea momosi ʻae koane: toʻo ʻae pūlou ʻo ho louʻulu, vete ho kofu tōtōlofa, toʻo ʻae ʻufiʻufi ʻo ho vaʻe, aʻa ʻi he ngaahi vaitafe.

3 Tavs kailums taps atsegts, un tavs kaunums būs redzams, Es atriebšos un nežēlošu neviena.

‌ʻE toʻo ʻae ʻufiʻufi ʻo hoʻo telefua, ʻio, ʻe hā hoʻo mā: te u tautea, ʻe ʻikai te u fakafetaulaki kiate koe ʻo hangē ko ha tangata.”

4 Mūsu Pestītāja vārds ir Kungs Cebaot, tas Svētais iekš Israēla.

Pea ko hotau huhuʻi, ko hono huafa ko Sihova ʻoe ngaahi kautau, ko e tokotaha māʻoniʻoni ʻo ʻIsileli.

5 Sēdi klusu un lien tumsā, Kaldeju meita, jo tevi vairs nesauks par valstu valdnieci.

“Nofo fakalongo pē koe, pea ke ʻalu ki he fakapoʻuli, ʻE ʻofefine ʻoe kakai Kalitia: ʻe ʻikai toe ui koe, Ko e fefineʻeiki ʻoe ngaahi puleʻanga.

6 Es biju dusmīgs par Saviem ļaudīm, Es liku negodā Savu mantības tiesu, un tos nodevu tavā rokā. Bet tu viņiem neparādīji žēlastības, tiem veciem tu uzliki savu ļoti grūto jūgu,

Naʻaku houhau ki hoku kakai, kuo u fakaʻuli hoku tofiʻa, pea ʻatu ʻakinautolu ki ho nima: naʻe ʻikai te ke fakahā hao kātaki ʻofa ki ai; kuo ke ai ke fakamamafa hoʻo haʻamonga ki he kau mātuʻa.

7 Un sacīji: Es būšu mūžīgi valdniece; tā ka tu šīs lietas neesi pie sirds ņēmusi, tu neesi apdomājusi galu.

Pea naʻa ke pehē, ‘Te u hoko ko e fefineʻeiki ʻo lauikuonga:’ ko ia naʻe ʻikai te ke tokanga ʻi ho loto ki he ngaahi meʻa ni, pea naʻe ʻikai te ke manatu ki he ikuʻanga ʻo ia.

8 Tad nu, klausies šo, tu vēlīgā, kas bez bēdām sēdi un saki savā sirdī: es un cita neviena! Es nepalikšu par atraitni un nebūšu bez bērniem.

“Ko ia ke ke fanongo ki he meʻa ni, ʻa koe ʻoku ke moʻulaloa ki he ngaahi meʻa fakafiefia fakamaama, ʻoku ke nofo fakafiemālie, ʻoku ke pehē ʻi ho loto, ‘Ko au, pea ʻoku ʻikai ha taha mo au: ʻe ʻikai te u nofo ʻo hangē ko e fefine kuo mate hono husepāniti, pea ʻe ʻikai te u ʻiloʻi ʻae mole ʻae fānau:’

9 Tomēr šīs divas lietas piepeši nāks pār tevi vienā dienā: bērnu nebūs, un atraitne būsi, ar pilnu mēru tas nāks pār tevi, ar visu tavu lielo buršanu un ar visu tavu varen lielo vārdošanu.

Ka ko e ongo meʻa ni ʻe ua ʻe hoko kiate koe ʻi he kemo, ʻi ha ʻaho pe taha, ʻae mole ʻae fānau, mo e mate ʻo ho husepāniti: ʻe hoko ia ʻo lahi kiate koe, koeʻuhi ko hono lahi ʻo hoʻo fai kākā, pea koeʻuhi ko hono lahi ʻo hoʻo fiemana.

10 Jo tu esi paļāvusies uz savu blēdību un sacījusi: neviens mani neredz. Tava gudrība un tava zināšana tevi pievīlusi, un tu esi sacījusi savā sirdī: es un cita neviena!

He kuo ke faʻaki ki hoʻo angakovi: kuo ke pehē, ‘ʻOku ʻikai mamata ʻe ha taha kiate au.’ Ko hoʻo poto mo hoʻo ʻilo, kuo na fakahalaʻi koe; pea kuo ke pehē ʻi ho loto, ‘Ko au, pea ʻoku ʻikai ha taha mo au.’

11 Tādēļ pār tevi nāks ļaunums ko tu nemācēsi atburt, un uz tevi kritīs posts, ko tu ar upuriem nevarēsi novērst, jo piepeši pār tevi nāks nelaime, ko tu neparedzi.

Ko ia ʻe hoko ai ʻae kovi kiate koe. E ʻikai te ke ʻilo pe ʻoku tupu mei fe ia. Pea ʻe tō kiate koe ʻae tautea; ʻe ʻikai te ke faʻa taʻofi ia: pea ʻe hoko fakafokifā ʻae fakaʻauha kiate koe, ʻaia ʻe ʻikai te ke ʻilo.

12 Paliec jel pie savas vārdošanas un pie savas lielās buršanas, ar ko tu esi darbojusies no savas jaunības, varbūt varēsi izpestīties, varbūt ko izbiedēt!

“Ke ke tuʻu ni mo hoʻo ngaahi ngāue kākā, pea mo hono lahi ʻo hoʻo ngaahi fiemana, ʻaia kuo ke ngāue ai talu hoʻo kei siʻi; ʻo kapau ʻe ʻaonga ia kiate koe, ʻo kapau te ke faʻa lavaʻi ia.

13 Tu esi piekususi no savu padomu pulka. Lai jel nu ceļas un lai tevi glābj tie debess dalītāji un zvaigžņu skaitītāji, kas pēc mēnešiem ziņo to, kas pār tevi nāks.

‌ʻOku ke ongosia ʻi hono tokolahi ʻo hoʻo kau fakahinohino. Tuku ke tuʻu hake ni ʻae kau kikite ki he langi, mo e kau sio fetuʻu, mo e kau fakaila meʻa mei he māhina, pea fakamoʻui koe mei he ngaahi meʻa ni ʻe hoko kiate koe.

14 Redzi, tie ir kā rugāji, uguns tos aprīs, tie savas dvēseles nevarēs izglābt no varenas liesmas. Tās nebūs ogles, kur sildīties, nedz uguns, pie ka atsēsties.

Vakai, te nau hangē ko e kauʻi koane; ʻe tutu ʻakinautolu ʻi he afi; ʻe ʻikai te nau fakamoʻui ʻakinautolu mei he mālohi ʻoe ulo: ʻe ʻikai toe ha malala ke mumū ai, pe ha afi ke nofo ki ai.

15 Tādi tev būs tie, ar ko esi darbojusies, tavi biedri no tavas jaunības; ikviens maldīsies pa savu ceļu, neviens tevi neizpestīs.

‌ʻE pehē ʻakinautolu kiate koe ʻaia kuo mou ngāue mo ia, ʻio, ko hoʻo kau fakatau, talu hoʻo kei siʻi: te nau afe taki taha ki hono potu; ʻe ʻikai ha taha te ne fakamoʻui koe.