Jesajas 40

1 Iepriecinājiet, iepriecinājiet Manus ļaudis, saka jūsu Dievs.

Consolate, consolate il mio popolo, dice il vostro Dio.

2 Runājiet laipnīgi ar Jeruzālemi un sauciet uz viņu, ka viņas karošana pagalam, ka viņas noziegums salīdzināts, ka viņa divkārtīgu tiesu dabūjusi no Tā Kunga rokas par visiem saviem grēkiem.

Parlate al cuor di Gerusalemme, e proclamatele che il tempo della sua servitù è compiuto; che il debito della sua iniquità è pagato, ch’ella ha ricevuto dalla mano dell’Eterno il doppio per tutti i suoi peccati.

3 Saucēja balss ir tuksnesī: sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet klajumā staigājamu ceļu mūsu Dievam.

La voce d’uno grida: “Preparate nel deserto la via dell’Eterno, appianate ne’ luoghi aridi una strada per il nostro Dio!

4 Visas ielejas taps paaugstinātas un visi kalni taps pazemoti, un kas nelīdzens, taps līdzens, un kas celmains, taps klajums.

Ogni valle sia colmata, ogni monte ed ogni colle siano abbassati; i luoghi erti siano livellati, i luoghi scabri diventino pianura.

5 Un Tā Kunga godība taps parādīta un visa miesa kopā to redzēs, jo Tā Kunga mute ir runājusi.

Allora la gloria dell’Eterno sarà rivelata, e ogni carne, ad un tempo, la vedrà; perché la bocca dell’Eterno l’ha detto”.

6 Balss saka: Sauc! Un viņš saka: Ko man būs saukt? Visa miesa ir zāle, un viss viņas labums kā puķe laukā.

Una voce dice: “Grida!” E si risponde: “Che griderò?” “Grida che ogni carne è come l’erba, e che tutta la sua grazia è come il fiore del campo.

7 Zāle nokalst, puķe savīst, kad Tā Kunga Gars pūš virsū; tiešām tie ļaudis ir zāle.

L’erba si secca, il fiore appassisce quando il soffio dell’Eterno vi passa sopra; certo, il popolo è come l’erba.

8 Zāle nokalst, puķe savīst, bet mūsu Dieva vārds pastāv mūžīgi.

L’erba si secca, il fiore appassisce, ma la parola del nostro Dio sussiste in eterno”.

9 Ciāna, labas vēsts sludinātāja, kāp uz augstu kalnu; Jeruzāleme, labas vēsts sludinātāja, pacel savu balsi ar spēku, pacel to, nebīsties! Saki Jūda pilsētām: redzi, jūsu Dievs!

O tu che rechi la buona novella a Sion, sali sopra un alto monte! O tu che rechi la buona novella a Gerusalemme, alza forte la voce! Alzala, non temere! Di’ alle città di Giuda: “Ecco il vostro Dio!”

10 Redzi, Tas Kungs Dievs nāk varens, un Viņa elkonis valdīs, redzi, Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksāšana Viņa priekšā.

Ecco, il Signore, l’Eterno, viene con potenza, e col suo braccio Ei domina. Ecco, la sua mercede è con lui, e la sua ricompensa lo precede.

11 Viņš ganīs Savu ganāmo pulku kā gans, Viņš sapulcinās tos jērus Savās rokās un nesīs Savā klēpī un vedīs lēnītiņām tās grūtās avju mātes.

Come un pastore, egli pascerà il suo gregge; raccoglierà gli agnelli in braccio, se li torrà in seno, e condurrà pian piano le pecore che allattano.

12 Kas izmērojis ūdeni ar sauju un apņēmis debesis ar sprīdi un satvēris zemes pīšļus ar sieciņu(mērtrauku) un nosvēris kalnus ar svaru un pakalnus svaru kausā.

Chi ha misurato le acque nel cavo della sui mano o preso le dimensioni del cielo con la spanna? Chi ha raccolto la polvere della terra in una misura o pesato le montagne con la stadera ed i colli con la bilancia?

13 Kas ir pamācījis Tā Kunga Garu un bijis Viņa padoma devējs, kas Viņam būtu mācījis gudrību?

Chi ha preso le dimensioni dello spirito dell’Eterno o chi gli è stato consigliere per insegnargli qualcosa?

14 Pie kā Viņš padomu meklējis, ka tas Viņam saprašanu būtu devis un Viņam būtu mācījis tiesas ceļu, un Viņam būtu mācījis atzīšanu un Viņam zināmu darījis gudrības ceļu?

Chi ha egli consultato perché gli desse istruzione e gl’insegnasse il sentiero della giustizia, gl’impartisse la sapienza, e gli facesse conoscere la via del discernimento?

15 Redzi, tautas ir kā pilīte pie spaiņa un kā puteklītis svaru kausā; redzi, Viņš salas paceļ kā putekļus.

Ecco, le nazioni sono, agli occhi suoi, come una gocciola della secchia, come la polvere minuta delle bilance; ecco, le isole son come pulviscolo che vola.

16 Un ar Lībanu nepietiek priekš dedzināšanas, un ar viņa zvēriem priekš Viņa dedzināmiem upuriem.

Il libano non basterebbe a procurar il fuoco, e i suoi animali non basterebbero per l’olocausto.

17 Visas tautas ir kā nekas priekš Viņa, un pie Viņa top turētas par nieku un par neko.

Tutte le nazioni son come nulla dinanzi a lui; ei le reputa meno che nulla, una vanità.

18 Kam jūs līdzināsiet to stipro Dievu? Jeb kādu līdzību jūs Viņam gribat taisīt?

A chi vorreste voi assomigliare Iddio? e con quale immagine lo rappresentereste?

19 Gan amatnieks lej bildi un sudrabkalis to apvelk ar zeltu un pielej sudraba ķēdes klāt.

Un artista fonde l’idolo, l’orafo lo ricopre d’oro e vi salda delle catenelle d’argento.

20 Kas ir nabags, kam maz pie rokas upurēt, tas izmeklē koku, kas nesatrūd, viņš sev meklē gudru meistaru, taisīt bildi, kas nešķobās.

Colui che la povertà costrinse ad offrir poco sceglie un legno che non marcisca, e si procura un abile artista, che metta su un idolo che non si smova.

21 Vai jūs nezināt? Vai jūs nedzirdat? Vai jums no iesākuma nav stāstīts? Vai jūs neesat izpratuši zemes radīšanu?

Ma non lo sapete? non l’avete sentito? Non v’è stato annunziato fin dal principio? Non avete riflettuto alla fondazione della terra?

22 Viņš sēž pār zemes virsu, un viņas iedzīvotāji ir kā siseņi. Viņš debesis izklāj kā smalku palagu un tās izpleš kā telti, kur dzīvo.

Egli è colui che sta assiso sul globo della terra, e gli abitanti d’essa son per lui come locuste; egli distese i cieli come una cortina, e li spiega come una tenda per abitarvi;

23 Viņš lielus kungus dara par nieku un zemes soģus par neko.

egli riduce i principi a nulla, e annienta i giudici della terra;

24 Tā kā tie nebūtu ne dēstīti, ne sēti, nedz viņu celms iesakņojies zemē; kad Viņš uz tiem pūtīs, tad tie nokaltīs, un viesulis tos aizvedīs kā pelus.

appena piantati, appena seminati, appena il loro fusto ha preso radici in terra, Egli vi soffia contro, e quelli seccano, e l’uragano li porta via come stoppia.

25 Ar ko tad jūs Mani līdzināsiet, kam Es būtu līdzīgs? Saka tas Svētais.

A chi dunque voi vorreste somigliare perch’io gli sia pari? dice il Santo.

26 Paceļat savas acis uz augšu un skatāties, kas šīs lietas ir radījis un izved viņu pulku pēc skaita? Viņš tos visus sauc pie vārda pēc sava lielā spēka, un viņa stiprums ir tik varens, ka neviena netrūkst.

Levate gli occhi in alto, e guardate: Chi ha create queste cose? Colui che fa uscir fuori, e conta il loro esercito, che le chiama tutte per nome; e per la grandezza del suo potere e per la potenza della sua forza, non una manca.

27 Kāpēc tad tu saki, Jēkab, un tu Israēl, runā: mans ceļš ir priekš Tā Kunga paslēpts, un mana tiesa aiziet manam Dievam garām?

Perché dici tu, o Giacobbe, e perché parli così, o Israele: “La mia via è occulta all’Eterno e al mio diritto non bada il mio Dio?”

28 Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgs Dievs ir Tas Kungs, kas zemes galus radījis; viņš nepiekūst un nenogurst, viņa prāts ir neizprotams.

Non lo sai tu? non l’hai tu udito? L’Eterno è l’Iddio d’eternità, il creatore degli estremi confini della terra. Egli non s’affatica e non si stanca; la sua intelligenza è imperscrutabile.

29 Viņš piekusušiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgiem.

Egli dà forza allo stanco, e accresce vigore a colui ch’è spossato.

30 Jaunie piekusīs un nogurs un jaunekļi kritin kritīs:

I giovani s’affaticano e si stancano; i giovani scelti vacillano e cadono,

31 Bet kas uz To Kungu paļaujas, dabūs jaunu spēku; tie skries uz augšu ar spārniem kā ērgļi, tie tecēs un nepiekusīs, tie staigās un nenogurs,

ma quelli che sperano nell’Eterno acquistan nuove forze, s’alzano a volo come aquile; corrono e non si stancano, camminano e non s’affaticano.