Jesajas 25
1 Kungs, Tu esi mans Dievs, es Tevi gribu paaugstināt, slavēt Tavu vārdu; jo Tu esi darījis brīnumus. Tavi padomi no sen dienām ir patiesība un uzticība.
Herre, du er min Gud; eg vill upphøgja deg, eg vil prisa namnet ditt. For du hev gjort underverk. Dine råd frå forntidi er sanne og trufaste.
2 Jo Tu pilsētu esi padarījis par akmeņu kopu, stipru pili par gruvešiem, svešu ļaužu skaistos namus, ka tā vairs nav pilsēta, - nemūžam to vairs neuzcels.
For du hev gjort ein by til ei steinrøys, ein fast by til ein grusdunge, framande slott, so dei ikkje meir er ein by. Aldri meir skal dei verta uppbygde.
3 Tāpēc Tevi slavēs stipra tauta, varenu ļaužu pilsētas Tevi bīsies.
Difor skal eit vilt folk æra deg, den illharde heidningbyen ottast deg.
4 Jo Tu esi patvērums nabagam, patvērums vājam viņa bēdās, aizsegs pret plūdiem, pavēnis pret karstumu; jo tie briesmīgie šņāc kā plūdi pret mūri.
For du hev vore ei vern for vesalmannen, ei vern for fatigmannen i naud, eit skjol mot skolregn, ein skugge for hiten. For valdsmenns frøsing er som skolregn mot veggen.
5 Tā kā karstumu izkaltušā zemē, tā Tu nospiedi svešo ļaužu trakumu; kā karstums caur padebeša ēnu, tā briesmīgo ļaužu dziesma apklusa.
Og som hiten i ovturken, soleis døyver du bråket åt dei framande; ja, liksom hiten i skuggen av ei sky, soleis døyver du songen av valdsmenner.
6 Un Tas Kungs Cebaot darīs uz šī kalna visām tautām taukas dzīres, dzīres no veca vīna, no taukiem ēdieniem un no veca izkāsta vīna.
Og Herren, allhers drott, skal på dette fjellet bu til eit gjestebod for alle folk, eit gjestebod med feite retter, eit gjestebod med gamall vin, med feite mergfulle retter, med gamall avklåra vin.
7 Un Viņš izdeldēs uz šī kalna to vaiga apsegu, ar ko visas tautas ir apsegtas, un to deķi, ar ko visi pagāni apklāti.
Og han skal på dette fjellet riva sund sløret som sveiper seg ikring alle folki, og det sveipet som ligg yver heidningfolki.
8 Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un Tas Kungs Dievs noslaucīs asaras no visiem vaigiem un atņems Savu ļaužu negodu no visas zemes virsas; jo Tas Kungs to ir runājis.
Han skal gjera dauden til inkjes for all æva, og Herren, Herren skal turka tårorne av alle andlit, og sitt folks vanæra skal han taka burt frå all jordi. For Herren hev tala.
9 Un tai dienā sacīs: redzi, šis ir mūsu Dievs, uz Viņu esam gaidījuši, ka Viņš mūs izpestī. Šis ir Tas Kungs, uz Viņu esam gaidījuši, lai priecājamies un līksmojamies par Viņa pestīšanu.
Og den dagen skal dei segja: «Sjå der er vår Gud! Me vona på honom, at han skulde frelsa, dette er Herren som me vona på. Lat oss frygda oss og fegnast i frelsa hans.
10 Jo Tā Kunga roka dusēs uz šā kalna. Bet Moabs taps samīts apakš Viņa, tā kā salmi top samīdīti mēslos.
For handi åt Herren skal kvila yver dette fjellet. Moab skal verta nedtrakka der han er, liksom halm vert trakka ned i mykjavatn.
11 Un Viņš tur izpletīs Savas rokas tā kā peldētājs tās izpleš peldēdams, un Dievs pazemos viņa greznību līdz ar viņa roku viltību.
Og han skal breida ut henderne i det liksom ein symjar breider deim ut og vil symja. Men han skal stagga storlætet hans til tråss for sløgdi av hans hender.
12 Un tavus augstos stipros pils mūrus Viņš gāzīs, pazemos un pīšļos metīs pie zemes.
Og dei høgmura borgerne dine skal han riva ned, grunnsturta, jamna med jordi so dei ligg i dusti.»
