Hozejas 13

1 Kad Efraīms runāja, tad cēlās bailes; viņš augsti cēlās iekš Israēla, bet viņš noziedzās caur Baālu un mira.

Ko je Efrájim trepetajoč govoril, se je povišal v Izraelu, toda ko se je pohujšal z Báalom, je umrl.

2 Un nu tie vēl vairāk grēko, un no sava sudraba tie sev taisa elku stabus, dievekļus pēc sava prāta; tas visnotaļ ir kalēju darbs; uz tiem šie runā, cilvēku upurētāji, tie skūpsta teļus.

In sedaj bolj in bolj grešijo in iz svojega srebra so si naredili ulite podobe in malike, glede na svoje lastno razumevanje. Vsi ti so delo rokodelcev, o njih pravijo: ›Naj možje, ki žrtvujejo, poljubijo teleta.‹

3 Tādēļ tie būs kā rīta mākoņi un kā rīta rasa, kas izzūd kā pelavas no klona, un kā dūmi no skursteņa top aizdzīti.

Zatorej bodo kakor jutranji oblak in kakor zgodnja rosa, ki izginja, kakor pleve, ki je z vrtinčastim vetrom odpihnjeno iz mlatišča in kakor dim iz dimnika.

4 Bet Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kamēr no Ēģiptes zemes, un Dieva bez manis tu nepazīsti neviena, un Pestītāja bez Manis nav neviena.

In vendar jaz sem Gospod, tvoj Bog, od egiptovske dežele in razen mene ne boš poznal nobenega boga, kajti poleg mene ni rešitelja.

5 Es par tevi zināju tuksnesī, tai sausā zemē.

Poznal sem te v divjini, v deželi velike suše.

6 Kad tiem bija ganība, tad tie pieēdās; kad tie bija pieēdušies, tad viņu sirds lepojās, tāpēc tie Mani aizmirsa.

Glede na njihov pašnik, tako so bili nasičeni; nasičeni so bili in njihovo srce je bilo povzdignjeno, zato so me pozabili.

7 Tādēļ Es tiem paliku kā lauva, kā pardelis Es glūnēju uz ceļa.

Zatorej jim bom kakor lev, kakor leopard ob poti jih bom opazoval.

8 Es tos sastapšu kā lācis, kam bērni laupīti, un saplosīšu viņu cieto sirdi, Es tos tur aprīšu kā lauva; tie zvēri virs zemes tos saplosīs.

Srečal jih bom kakor medvedka, ki je oropana svojih mladičev in raztrgal bom opno njihovega srca in tam jih bom požrl kakor lev. Divja žival jih bo trgala.

9 Tas tev par postu, Israēl, ka tu esi pret Mani, pret savu palīgu.

Oh Izrael, uničeval si samega sebe, toda v meni je tvoja pomoč.

10 Kur nu ir tavs ķēniņš? Lai tas tev palīdz visās tavās pilsētās! Un kur tavi tiesneši, par kuriem tu sacīji: dod man ķēniņu un virsniekus?

Jaz bom tvoj kralj. Kje je katerikoli drug, ki te lahko reši v vseh tvojih mestih? In tvoji sodniki, o katerih praviš: ›Daj mi kralja in prince?‹

11 Es tev devu ķēniņu savā dusmībā un to esmu atņēmis savā bardzībā.

V svoji jezi sem ti dal kralja in v svojem besu sem ga vzel proč.

12 Efraīma noziegumi ir sakrāti, viņa grēki ir glabāti.

Krivičnost Efrájima je zvezana, njegov greh je skrit.

13 Viņam nāks dzemdētājas sāpes; viņš ir negudrs bērns, jo tas laikā neiet mātes ceļā.

Bridkosti ženske v porodnih mukah bodo prišle nadenj. On je nespameten sin, kajti ne bi smel dolgo ostati v odprtini rojevanja otrok.

14 Es tos atpestīšu no elles, Es tos atsvabināšu no nāves. Nāve, kur ir tavs mēris, elle, kur ir tavs posts! Žēlums nebūs priekš Manām acīm. (Sheol h7585)

Odkupil jih bom pred oblastjo groba; odkupil jih bom pred smrtjo. ›Oh smrt, jaz bom tvoje kuge; ‹ ›Oh grob, jaz bom tvoje uničenje.‹ Kesanje bo skrito mojim očem. (Sheol h7585)

15 Lai viņš arī augļus nes brāļu vidū, bet rīta vējš nāks, Tā Kunga vējš celsies no tuksneša, un viņa aka izkaltīs, un viņa avots izsīks; šis laupīs mantu un visus dārgumus.

Čeprav bi bil rodoviten med svojimi brati, bo prišel vzhodni veter, veter od Gospoda bo prišel gor iz divjine in njegov izvir se bo posušil in njegov studenec bo osušen. Oplenil bo zaklad vseh prijetnih posod.

16 Samarija ies postā, jo tā savam Dievam ir turējusies pretī, tā kritīs caur zobenu, viņu bērni taps satriekti un viņu grūtās sievas taps uzšķērstas.

Samarija bo postala zapuščena, kajti uprla se je zoper svojega Boga. Padli bodo pod mečem, njihovi otročiči bodo razbiti na koščke in njihove nosečnice bodo razparane.