Vēstule Ebrējiem 6
1 Tāpēc nerunāsim par tām kristīgām sākuma mācībām, bet dosimies uz to pilnību, ne atkal pamatu likdami ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ar ticību uz Dievu,
Zato pustivši začetno besedo Kristusovo obrnimo se k popolnosti, da ne polagamo zopet podstave kesanja od mrtvih dél in vere v Boga,
2 Ar mācību par kristību, par roku uzlikšanu, par miroņu augšāmcelšanos, par mūžīgu sodību. (aiōnios g166)
Učnih krstov in pokladanj rók in vstajanja mrtvih in večne sodbe. (aiōnios g166)
3 Arī to mēs darīsim, ja tikai Dievs to ļauj.
In to bodemo storili, ako le Bog privoli.
4 Jo tas nevar būt, ka tie, kas vienreiz bijuši apgaismoti un baudījuši tās debesu dāvanas un daļu dabūjuši pie Tā Svētā Gara,
Kajti nemogoče je one, kateri so bili enkrat razsvetljeni in so okusili dar nebeški in deležni postali Duha svetega,
In okusili lepo besedo Božjo, in prihodnjega življenja moči, (aiōn g165)
6 Un atkāpjas, ka tie atkal varētu tapt atjaunoti uz atgriešanos no grēkiem, jo tie Dieva Dēlu sev atkal krustā sit un liek smieklā.
In so odpadli, zopet ponoviti v kesanje, ker zase zopet križajo sina Božjega in zasramujejo.
7 Jo tā zeme, kas iedzer to daudzkārt līstošo lietu un nes derīgu zāli tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, tā dabū svētību no Dieva.
Kajti zemlja, katera je pila dež, ki često nanjo pada, in rodeva koristno zélišče njim, za katere se tudi obdeljuje, dobiva blagoslov od Boga.
8 Bet kas ērkšķus un dadžus nes, tā ir nederīga, un tai lāsts ir tuvu, un gals degšanā.
Ako pa rodeva trnje in osat, malopridna je in prokletju blizu, katere konec je sežganje.
9 Bet no jums, mīļie, mēs ceram ko labāku, un ka dzīsities pēc pestīšanas, jebšu tā runājam.
Prepričani pa smo za vas, ljubljeni, boljšega in k zveličanju vodéčega, če tudi tako govorimo.
10 Jo Dievs nav netaisns, ka Viņš aizmirstu jūsu darbu un to mīlestību, ko esat parādījuši pie Viņa vārda, kad jūs tiem svētiem kalpojāt un vēl kalpojiet.
Kajti Bog ni krivičen, da bi pozabil dela vašega, in truda ljubezni, katero ste izkazali v imé njegovo, ker ste stregli svetim in še strežete.
11 Bet mēs gribam, ka ikviens no jums parāda to pašu uzcītību uz cerības pilnību līdz galam;
Želimo pa, da naj vsak izmed vas kaže isto gorečnost v izpolnitev upanja noter do konca,
12 Lai jūs netopat kūtri, bet tiem dzenaties pakaļ, kas caur ticību un pacietīgu gaidīšanu iemanto tās apsolīšanas.
Da ne postanete leni, nego posnemalci njih, ki z vero in stanovitnostjo zadobivajo obljube.
13 Jo kad Dievs Ābrahāmam to apsolīšanu deva, un kad Viņš nevarēja pie nekāda lielāka zvērēt, tad Viņš zvērēja pie Sevis paša,
Kajti ko je bil Bog Abrahamu obljubil, prisegel je, ker ni imel pri kom večjem priseči, pri sebi samem, govoreč:
14 Sacīdams: patiesi, Es svētīdams tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.
"Resnično, blagosloveč te bodem blagoslovil in množeč te bodem množil."
15 Un tā Ābrahāms pacietīgi gaidīdams to dabūja, kas bija apsolīts.
In tako je po stanovitnosti zadobil obljubo.
16 Jo cilvēki zvēr pie kāda lielāka nekā viņi paši, un zvērēšana viņiem nobeidz visu strīdu un ir par apstiprināšanu.
Ljudje namreč prisezajo pri večjem, in vse oporeke konec jim je v potrjenje prisega;
17 Tad nu Dievs, gribēdams tiem apsolīšanas mantiniekiem Savu nepārvēršamo padomu jo skaidri parādīt, zvērēdams vidū nācis;
Zato je Bog, hoteč tolikanj bolj dedičem obljube pokazati neizpremenljivost sklepa svojega, posredoval s prisego,
18 Ka mēs caur divām nepārvēršamām lietām - jo nevar būt, ka Dievs melotu - dabūtu stipru iepriecināšanu, mēs, kas steidzamies to solīto cerību saņemt;
Da bi po dveh nespremenljivih rečéh, v katerih ni mogoče, da bi bil Bog lagal, imeli krepko tolažilo kateri pribegamo poprijet se ponujanega tipanja,
19 Tā mums ir tā kā uzticīgs un stiprs dvēseles enkurs, kas ieķerās priekškaramā auta iekšpusē.
Katero imamo kakor gotovo in trdno sidro duše, in katero prodira do znotraj pregrinjala,
