Vēstule Ebrējiem 3
1 Tādēļ, svētie brāļi, kam ir daļa pie tās debešķīgas aicināšanas, ņemiet vērā to apustuli un augsto priesteri, ko mēs apliecinājam, Kristu Jēzu,
Derfor, hellige Brødre, delagtige i en himmelsk Kaldelse! ser hen til vor Bekendelses Udsending og Ypperstepræst, Jesus,
2 Kas ir uzticīgs Tam, kas Viņu iecēlis, tā kā arī Mozus visā Viņa namā.
der var tro imod den, som beskikkede ham, ligesom også Moses var det i hele hans Hus.
3 Jo Šis ir lielāka goda cienīgs nekā Mozus, tā kā tam, kas namu uztaisījis, ir lielāks gods nekā tam namam.
Thi han er kendt værdig til større Herlighed end Moses, i samme Mål som den, der har indrettet et Hus, har større Ære end Huset selv.
4 Jo ikkatrs nams no kāda top uztaisīts, bet kas šo visu ir uztaisījis, tas ir Dievs.
Thi hvert Hus indrettes af nogen; men den, som har indrettet alt, er Gud.
5 Un Mozus gan ir bijis uzticīgs visā Viņa namā kā kalps, par liecību tam vārdam, kas bija runājams;
Og Moses var vel tro i hele hans Hus, som en Tjener, til Vidnesbyrd om, hvad der skulde tales;
6 Bet Kristus kā Dēls pār Viņa namu; tā nams mēs esam, ja tikai to drošību un to cerību, ar ko lielāmies, līdz galam paturam stipru.
men Kristus er det som en Søn over hans Hus; og hans Hus ere vi, såfremt vi fastholde Håbets Frimodighed og Ros urokket indtil Enden.
7 Tādēļ, tā kā Svētais Gars saka: šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet,
Derfor, som den Helligånd siger: "I Dag, når I høre hans Røst,
8 Neapcietinājiet savas sirdis, tā kā pie tās sariebšanas tai kārdināšanas dienā tuksnesī,
da forhærder ikke eders Hjerter, som det skete i Forbitrelsen, på Fristelsens Dag i Ørkenen,
9 Kur jūsu tēvi Mani kārdinājuši, Mani pārbaudījuši un redzējuši Manus darbus četrdesmit gadus.
hvor eders Fædre fristede mig ved at sætte mig på Prøve, og de så dog mine Gerninger i fyrretyve År.
10 Tāpēc Es apskaitos par šo tautu un sacīju: vienmēr tie alojās savā sirdī, bet Manus ceļus tie nezināja.
Derfor harmedes jeg på denne Slægt og sagde: De fare altid vild i Hjertet; men de kendte ikke mine Veje,
11 Tad Es arī esmu zvērējis Savā dusmībā: tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā.
så jeg svor i min Vrede: Sandelig, de skulle ikke gå ind til min Hvile" -
12 Pielūkojat, brāļi, ka jel nevienam no jums nav ļauna neticīga sirds, ka jūs atkāpjaties no tā dzīvā Dieva.
så ser til, Brødre! at der ikke nogen Sinde i nogen af eder skal findes et ondt, vantro Hjerte, så at han falder fra den levende Gud.
13 Bet pamācāties paši ikdienas kamēr vēl top sacīts: šodien; ka neviens no jums netop apcietināts caur grēka pievilšanu.
Men formaner hverandre hver Dag, så længe det hedder "i Dag", for at ikke nogen af eder skal forhærdes ved Syndens Bedrag.
14 Jo mēs daļu esam dabūjuši pie Kristus, ja tikai to iesākto būšanu līdz galam paturam stipru.
Thi vi ere blevne delagtige i Kristus, såfremt vi fastholde vor første Fortrøstning urokket indtil Enden.
15 Kad top sacīts: šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet, neapcietinājiet savas sirdis, kā tai sariebšanas laikā!
Når der sigs: "I Dag, - når I høre hans Røst, da forhærder ikke eders Hjerter som i Forbitrelsen":
16 Kas tad, to dzirdējuši, Viņu ir nicinājuši? Vai ne visi, kas caur Mozu ir izgājuši no Ēģiptes?
hvem vare da vel de, som hørte og dog voldte Forbitrelse? Mon ikke alle, som gik ud af Ægypten ved Moses?
17 Par kuriem Viņš tad ir apskaities četrdesmit gadus? Vai ne par tiem, kas ir apgrēkojušies, kuru miesas pakrita tuksnesī?
Men på hvem harmedes han i fyrretyve År? Mon ikke på dem, som syndede, hvis døde Kroppe faldt i Ørkenen?
18 Kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa dusēšanā, ja ne tiem, kas bijuši nepaklausīgi?
Og over for hvem tilsvor han, at de ikke skulde gå ind til hans Hvile, uden dem, som vare blevne genstridige?
19 Un mēs redzam, ka tie nav varējuši ieiet neticības dēļ.
Og vi se, at de ikke kunde gå ind på Grund af Vantro.
