Vēstule Ebrējiem 10

1 Jo bauslībai ir nākamo labumu ēna, ne to lietu ģīmis pats, un ar tiem upuriem, kas ik gadus tie paši, un ko bez mitēšanās upurē, upurētājus nekad nevar darīt pilnīgus.

2 Citādi tie būtu mitējušies upurēt, ja tiem ar upuriem kalpojot vairs nebūtu bijusi nekāda apzināšanās par grēkiem, kad tie vienreiz šķīstīti.

3 Bet nu ik gadus caur tiem (upuriem) notiek grēku pieminēšana.

4 Jo tas nevar būt, ka vēršu vai āžu asinis grēkus atņem.

5 Tāpēc pasaulē nākdams Viņš saka: upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet to miesu Tu Man esi sataisījis.

6 Dedzināmi upuri un grēku upuri Tev nav patikuši.

7 Tad Es sacīju: redzi, Es nāku, (grāmatā par Mani ir rakstīts) Tavu prātu darīt, ak Dievs!

8 Kad Viņš papriekš bija sacījis: upurus un dāvanas un dedzināmos upurus un grēku upurus Tu neesi gribējis, nedz tie Tev bija pa prātam, (kas pēc bauslības top upurēti);

9 Tad Viņš sacīja: redzi, Es nāku, ak Dievs, Tavu prātu darīt. Viņš tad noceļ to pirmo, ka Viņš to otru ieceltu.

10 Pēc šī prāta mēs esam svētīti caur Jēzus Kristus miesas upuri vienreiz.

11 Un ikkatrs priesteris gan ikdienas stāv kalpodams un tos pašus upurus daudzkārt upurēdams, kas grēkus mūžam nevar atņemt;

12 Bet Šis, vienu upuri par grēkiem upurējis, uz mūžību nosēdies pie Dieva labās rokas.

13 Joprojām gaidīdams, tiekams Viņa ienaidnieki top likti par pameslu Viņa kājām.

14 Jo ar vienu upuri Viņš ir mūžīgi pilnīgus darījis tos, kas top svētīti.

15 Un Svētais Gars mums to arīdzan apliecina; jo kad Viņš papriekš bija sacījis:

16 Šī ir tā derība, ko Es ar viņiem celšu pēc šīm dienām, saka Tas Kungs: Savus baušļus Es došu viņu sirdīs un tos rakstīšu viņu prātā;

17 Un Es vairs nepieminēšu viņu grēkus un viņu netaisnības.

18 Kur nu ir grēku piedošana, tur vairs nav upura par grēku.

19 Kad nu, brāļi, mums ir drošība, ieiet tai svētā vietā caur Jēzus asinīm,

20 Ko Viņš mums ir sataisījis par jaunu un dzīvu ceļu caur to priekškaramo autu, tas ir, caur Savu miesu;

21 Un kad nu mums ir augsts priesteris pār Dieva namu:

22 Lai pieejam ar patiesīgu sirdi iekš pilnīgas ticības, apslacināti savās sirdīs, vaļā no ļaunas apzināšanās;

23 Un pie miesas nomazgāti ar šķīstu ūdeni, lai mēs to cerības apliecināšanu paturam nešaubīgu, (jo Tas ir uzticīgs, kas to apsolījis).

24 Un lai mēs cits citu vērā ņemamies ar skubināšanu pie mīlestības un labiem darbiem,

25 Un lai neatstājam savu sapulcināšanos, kā daži mēdz, bet cits citu lai pamācam; un to jo vairāk, jo jūs redzat, ka tā diena nāk tuvu.

26 Jo ja mēs tīši grēkojam pēc tam, kad esam dabūjuši patiesības atzīšanu, tad vairs neatliekās nekāds upuris par grēkiem,

27 Bet briesmīga sodības gaidīšana un uguns karstums, kas pretiniekus aprīs.

28 Ja kāds Mozus bauslību nicinājis, tam bez apžēlošanas caur diviem vai trim lieciniekiem jāmirst.

29 Cik gan, domājiet, grūtāku sodību būs pelnījis tas, kas Dieva Dēlu min ar kājām un tās derības asinis, caur ko viņš svētīts, tur par nesvētām, un kas to žēlastības Garu ir nievājis?

30 Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs. Un atkal: Tas Kungs tiesās Savus ļaudis.

31 Briesmīga lieta ir, iekrist Tā dzīvā Dieva rokās.

32 Bet pieminiet tās iepriekšējās dienas, kurās, apgaismoti, jūs pastāvīgi esat cīnījušies lielās bēdu cīnīšanās,

33 Gan caur mēdīšanām un bēdām tapuši par ērmiem, gan palikuši par biedriem tiem, kam tā klājās.

34 Jo jūs esat cietuši līdz ar manām saitēm un ar prieku panesuši savas mantas laupīšanu, zinādami, ka jums iekš sev pašiem ir labāka un paliekama manta debesīs.

35 Tāpēc neatmetiet savu sirds drošību, jo tai ir liela alga.

36 Bet paciešanās jums vajag, lai jūs Dieva prātu darījuši iemantojiet to apsolīto svētību.

37 Jo vēl ir mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies.

38 Bet taisnais no ticības dzīvos; un ja kas atkāpjas, pie tā manai dvēselei nav labs prāts.

39 Bet mēs neesam no tiem, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic uz dvēseles izglābšanu.