Habakuka 3
1 Pravieša Habakuka lūgšana, pēc augstas dziesmas dziedama: Kungs, kad es dzirdēju Tavu slavu, tad es izbijos.
Molitev preroka Habakúka na Šiginot.
2 Kungs, tas ir Tavs darbs, izdari to gadiem ritot, gadiem ritot dari to zināmu. Dusmībā piemini žēlastību.
Oh Gospod, slišal sem tvoj govor in bil sem prestrašen. Oh Gospod, oživi svoje delo v sredi let, v sredi let ga daj spoznati, v besu se spomni usmiljenja.
3 Dievs nāk no Tēmana un tas Svētais no Pārana kalniem. (Sela) Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna Viņa slavas.
Bog je prišel iz Temána in Sveti z gore Parán. (Sela) Njegova slava je pokrila nebo in zemlja je bila polna njegove hvale.
4 Un spožums atspīd kā (saules) gaisma un stari Viņam abējās pusēs, un tur Viņa spēcība slēpjās.
Njegov sijaj je bil kakor svetloba; imel je rogove, izhajajoče iz njegove roke in tam je bilo skrivališče njegove moči.
5 Viņa priekšā iet mēris, un sērga uz viņa pēdām.
Pred njim je odšla kužna bolezen in goreče oglje je šlo naprej ob njegovih stopalih.
6 Viņš stāv un satrīcina zemi, Viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; Viņš staigā mūžības ceļus.
Stal je in izmeril zemljo. Pogledal je in razgnal narode in večne gore so bile razkropljene, starodavni hribi so se upognili. Njegove poti so večne.
7 Es redzēju Moru ļaužu teltis postā un Midijaniešu dzīvokļus drebam.
Videl sem kušánske šotore v stiski in zavese midjánske dežele so trepetale.
8 Vai Tu par upēm esi apskaities, ak Kungs, vai Tev dusmas par ūdeņiem, vai Tev bardzība par jūru, ka Tu brauci ar Saviem zirgiem uz Saviem glābšanas ratiem?
Mar je bil Gospod nezadovoljen zoper reke? Je bila tvoja jeza zoper reke? Je bil tvoj bes zoper morje, da si jahal na svojih konjih in svojih bojnih vozovih rešitve duš?
9 Tavs stops izvilkts spīd, rīkste, vārdos zvērēta (Sela) Zemi Tu skaldi upēs.
Tvoj lok je bil razgaljen, glede na prisege rodov, celo tvojo besedo. (Sela) Zemljo si oklenil z rekami.
10 Kalni Tevi ierauga, un tiem paliek bail, ūdens plūdi plūst, dziļums kauc, un augsti paceļ savas rokas.
Gore so te videle in so trepetale, preplavljanje vodá je šlo mimo, globina je izustila svoj glas in svoje roke vzdignila na visoko.
11 Saule un mēness paliek stāvot savā mājoklī, Tavām bultām šaujoties un spīdot, Taviem šķēpiem spīdot un zibot.
Sonce in luna sta mirno stala v svojem prebivališču. Ob svetlobi tvojih puščic sta šla in ob siju tvoje lesketajoče sulice.
12 Dusmībā Tu samini zemi, bardzībā Tu sadragā tautas.
V ogorčenju si korakal skozi deželo, pogane si mlatil v jezi.
13 Tu izej, glābt Savus ļaudis, glābt Savu svaidīto, Tu satrieci bezdievīgā nama galvu, atsegdams pamatu līdz pat kaklam. (Sela)
Šel si naprej zaradi rešitve duš svojega ljudstva, celó zaradi rešitve duš s svojim maziljenim. Ti raniš poglavarja hiše zlobnih z razkritjem temelja do vratu. (Sela)
14 Ar viņa paša šķēpiem Tu satrieci viņa karavīru galvu, kas kā vētra nāk, mani izkaisīt, kam prieks, nabagu aprīt slepenībā.
Z njegovimi kopji si prebodel poglavarja njegovih vasi. Ven so prišli kakor vrtinčast veter, da me razkropijo. Njihovo razveseljevanje je bilo kakor, da bi na skrivaj požrli ubogega.
15 Tu jāji ar saviem zirgiem pa jūru, pa varenu ūdeņu plūdiem.
Skozi morje si hodil s svojimi konji, skozi kup velikih vodá.
16 Kad es to dzirdēju, tad manas iekšas trīcēja, no tās balss drebēja manas lūpas; puveši nāk manos kaulos, es trīcu savā vietā, ka man klusu jāgaida tā bēdu diena, kad celsies pret tiem ļaudīm, kas tos spaidīs.
Ko sem slišal, je moj trebuh trepetal, moje ustnice so drgetale ob glasu. Gniloba je vstopila v moje kosti in v sebi sem trepetal, da bi lahko počival na dan stiske. Ko prihaja gor k ljudstvu, jih bo preplavil s svojimi krdeli.
17 Ja vīģes koks nezaļos, un augļu nebūs vīna kokam; eļļas koka augums nepiepilda cerības, un tīrumi nenes barību, avis izzudušas no ganībām un lopa nav laidaros.
Čeprav figovo drevo ne bo cvetelo niti ne bo sadu na trtah, [čeprav] bo trud oljke odpovedal in polja ne bodo obrodila nobene hrane; [čeprav] bo trop odrezan od staje in v hlevih ne bo črede,
18 Bet tomēr es priecāšos iekš Tā Kunga, es līksmošos iekš Dieva, sava Pestītāja.
se bom vendar veselil v Gospodu, užival bom v Bogu rešitve moje duše.
19 Tas Kungs Dievs ir mans stiprums, viņš dara man kājas kā stirnām un mani vedīs pa maniem kalniem. - Dziedātāju vadonim uz manām koklēm.
Gospod Bog je moja moč in on bo moja stopala naredil podobna košutinim stopalom in dal mi bo, da hodim na svojih visokih krajih. Vodilnemu pevcu na moja glasbila na strune.
