Pirmā Mozus 19
1 Un tie divi eņģeļi vakarā nonāca Sodomā, un Lats sēdēja Sodomas vārtos. Un tos ieraudzījis Lats cēlās un gāja tiem pretī un nometās uz savu vaigu pie zemes
Lamatualain feꞌe olaꞌ no Abraham ma, ate Na rua mia sorga risiꞌ kota Sodꞌom. Ara losa naa te, relo a nae mopo ena. Leleꞌ naa, Lot feꞌe endoꞌ sia kota a lelesu ine na. Nita atahori karuaꞌ ra ma, ana neu soru se. Ana sendeꞌ lululangga na ma beꞌutee mia mata nara.
2 Un sacīja: redzi, mani kungi, ņemiet lūdzami mājas vietu pie sava kalpa un palieciet šo nakti un mazgājiet savas kājas; tad rītā cēlušies varat iet savu ceļu. Un tie sacīja: nē, bet mēs gribam palikt pa nakti uz ielas.
Ma ana olaꞌ nae, “Ama nggare! Ima tuli ume ngga dei. Safe ei mara, ma sungguꞌ. Mbila fefetu na fo, feꞌe lao naa.” Te rataa rae, “Makasi. Afiꞌ tao ia-naa! Hai sungguꞌ miiꞌ a lenu loaꞌ ia.”
3 Bet viņš tos lūgdams lūdza, lai tie pie viņa mājotu; un tie iegāja viņa namā, un viņš tiem taisīja mielastu, cepdams neraudzētas karašas, un tie ēda.
Te Lot kokoe nakandooꞌ a, losa ara nau. Boe ma Lot se tunu roti, ma sadꞌia mei fo raa raꞌabꞌue.
4 Pirms ne kā tie apgūlās, Sodomas pilsētas ļaudis apstāja to namu, jauni un veci, viss tas pulks no visām malām,
Fuiꞌ ra nda feꞌe sungguꞌ sa, te touꞌ Sodꞌom ra moko-anak, rema heo rala Lot ume na.
5 Un aicināja Latu un sacīja uz to: kur tie vīri, kas šo nakti pie tevis nākuši? Izved tos pie mums ārā, ka tos atzīstam.
Ara rameli Lot rae, “He, Lot! Tou karuaꞌ faꞌ ra, sia bee? Fee se dea rema, te hai mae bodꞌe se!”
6 Tad Lats izgāja pie tiem ārā priekš durvīm, un aizslēdza durvis aiz sevis un sacīja:
Boe ma Lot dea neu, ma ena lelesu a.
7 Brāļi, nedariet jel tādu grēku.
Ana olaꞌ nae, “Toronooꞌ re! Afiꞌ tao deꞌulakaꞌ neu fuiꞌ nggara.
8 Redziet, man ir divas meitas, kas nav atzinušas vīra, tās izvedīšu pie jums, un dariet ar tām, kā patīk, - tikai šiem vīriem nedariet nekā, jo tāpēc tie nākuši mana jumta pavēnī.
Rena dei! Au ana feto nggara rua, feꞌe feto anaꞌ ra. Onaꞌ bee naa, au fee se reu hei. Hei mae tao se taꞌo bee o, naa siaꞌ a hei e. Sadꞌi afiꞌ tao saa-saa neu au fuiꞌ nggara boe. Huu tungga hita hadat na, au musi unea se malolole.”
9 Tad tie sacīja: atkāpies nost! Un tie sacīja: šis viens ir atnācis kā svešinieks un grib valdīt? Nu tev vairāk ļauna darīsim nekā viņiem.
Te atahori Sodꞌom ra rameli rae, “Ho afiꞌ sambor! Ho, manatain! Ho atahori deaꞌ, nda muꞌena hak fadꞌuli hai sa. Dinggoꞌ naa! Hokoꞌ naa, hai tao nggo lenaꞌ atahori karuaꞌ naa ra!” Boe ma ara timba hendi Lot, de reu tara lelesu a, fo rae ralutu e.
10 Un mākdamies tie mācās virsū tam vīram, Latam, un nāca durvis uzlauzt. Bet tie vīri izstiepa ārā savu roku un ierāva Latu pie sevis namā un aizslēdza durvis,
Te atahori karuaꞌ ra soi lelesu ma loo lima nara de lea Lot ume rala neu. Basa ma, ara nggoe lelesu a,
11 Un apstulboja tos ļaudis priekš nama durvīm, mazos un lielos, tā ka tie piekusa pēc durvīm grābstīdamies.
ma tao rapokeꞌ atahori Sodꞌom ra mata nara. Naa de, ara nggao-nggao lelesu a, te nda hambu sa.
12 Tad tie vīri sacīja uz Latu: vai tev še vēl kāds znots vai dēli vai meitas vai cits kāds, kas tev pieder šai pilsētā, - izved tos no šās vietas.
Basa ma, fuiꞌ ka ruaꞌ naa ra olaꞌ ro Lot rae, “Lot! LAMATUALAIN nahine kamboꞌ ia deꞌulaka na ena. Ana fee hai ima fo tao milutu e. Dadꞌi feꞌe muꞌena odꞌi-aꞌa, ana touꞌ, do inaꞌ, do ana mone feus, do sudꞌi a se sia kamboꞌ ia, do hokoꞌ? Mete ma, sia, muu mala se fo lao hela ia leo!”
13 Jo mēs samaitāsim šo vietu, tāpēc ka tā brēkšana par viņu ir liela Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to samaitāt.
14 Un Lats izgāja un runāja uz saviem znotiem, kas viņa meitas gribēja apņemt, un sacīja: ceļaties un ejat ārā no šās vietas, jo Tas Kungs samaitās šo pilsētu. Bet tiem znotiem viņš izlikās tā kā smieklus runājot.
De Lot neu nandaa no touꞌ rua mana rae dadꞌi ana mone feu nara. Nafadꞌe se nae, “Rena malolole! Hei lao hela kamboꞌ ia leo, te LAMATUALAIN nae tao nalutu e!” Te ara rae Lot olaꞌ andiaoꞌ.
15 Un kad gaisma ausa, tad tie eņģeļi Latu skubināja sacīdami: celies, ņem savu sievu un savas divas meitas, kas tev ir, ka tu neietu bojā šīs pilsētas noziegumā.
Mbila fefetu na ma, Lamatualain ate karuaꞌ naa ra, raꞌasusuuꞌ Lot se lao hela Sodꞌom lai-lai. Ara rae, “Lot! Fela leo! Mendi sao ma, ma ana feto mara ruꞌa se, fo mela hela kamboꞌ ia leo. Afiꞌ losa hei mate hieꞌ a, ma mimbilutu mo kamboꞌ ia.”
16 Bet viņš kavējās; un tie vīri satvēra viņa roku un viņa sievas roku un viņa divēju meitu roku, tāpēc ka Tas Kungs viņu žēloja, un tie to izveda un to palaida ārpus pilsētas.
Te Lot feꞌe pale-pale. Tao-tao te LAMATUALAIN nae fee ne nasodꞌa. Naa de, fuiꞌ karuaꞌ ra toꞌu lima nara de nore Lot, ma sao na, ma ana feto nara ruꞌa se, de ro se lao hela kamboꞌ naa.
17 Un kad tie tos bija izveduši ārā, tad viņš sacīja: Izglāb jel savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nestāvi nekur šinī klajumā; glābies kalnā, ka neej bojā.
Boe ma fuiꞌ esa parenda se nae, “Melaꞌ lai-lai, fo sangga masodꞌa leo! Afiꞌ mete deaꞌ! Afiꞌ hahae sia lololoꞌ! Mela mikindoo misiꞌ leteꞌ naa, fo hei afiꞌ mate!”
18 Un Lats sacīja uz tiem: ak nē, Kungs!
Te Lot nataa nae, “Aduu, amaꞌ! Afiꞌ taꞌo naa!
19 Redzi jel, tavs kalps ir atradis žēlastību tavās acīs, un varen liela ir tava žēlošana, ko tu man esi darījis, izglābdams manu dzīvību; bet es nespēju glābties kalna galā, lai man ļaunums neuznāk un es nemirstu.
Memaꞌ amaꞌ tulu-fali fee masodꞌa neu hai. Akaꞌ a leteꞌ naa, doo na seli! Seꞌu te hai nda feꞌe losa naa sa, te deꞌulakaꞌ oi hambu hai siaꞌ a dalaꞌ taladꞌa na ena.
20 Redzi jel, šī pilsēta ir tuvu klāt, uz turieni bēgt, un tā ir maza; tur es gribu glābties, - vai tā nav maza? - Ka es palieku dzīvs.
Amaꞌ mete dei. Hambu kambo anaꞌ esa nda naꞌadꞌooꞌ no ia sa. Kamboꞌ naa nda nandaandaa sa. De mete ma amaꞌ nau, naa hai mii sangga masodꞌa sia naa.”
21 Un viņš uz to sacīja: redzi, arī šinī lietā es tevi esmu uzlūkojis, ka es nesamaitāšu to pilsētu, par ko tu esi runājis.
Nataa nae, “Neu! Mii leo! Au nda tao ulutu kamboꞌ naa sa.
22 Steidzies, glābies turp, jo es nekā nevaru darīt, tiekams tu uz turieni neesi nonācis. Tādēļ tās pilsētas vārdu sauc Coāru (t.i. maza).
Mela lai-lai mii leo! Mete ma hei nda feꞌe losa naa sa naa, au nda bisa tao saa-saa saꞌ boe.” Eniꞌ a leleꞌ naa, atahori babꞌae kamboꞌ naa naran Soar, sosoa na ‘anak’.
23 Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā.
Relo a sangga todꞌa ma, Lot se losa Soar.
24 Un Tas Kungs lika līt sēram un ugunij uz Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm.
Aiboiꞌ ma, LAMATUALAIN mbori ai no baleran manahotuꞌ mia lalai a nisiꞌ Sodꞌom no Gomora.
25 Un viņš izpostīja tās pilsētas un visu to apgabalu un visus to pilsētu iedzīvotājus, ir zemes augļus.
LAMATUALAIN tao nalutu basa kamboꞌ ra ma basa mana masodꞌaꞌ sia mamanaꞌ naa. Basa atahori, banda, ro hau-bebꞌa ra nenehotuꞌ.
26 Un viņa sieva skatījās atpakaļ un palika par sālsstabu.
Lot se rela ma, sao na mete deaꞌ. Aiboiꞌ ma, ana dadꞌi rii masiꞌ.
27 Un Ābraams cēlās it agri uz to vietu, kur viņš bija stāvējis priekš Tā Kunga vaiga,
Mbila fefetu anan ma, Abraham neu seluꞌ mia mamanaꞌ fo afis sa ana nambariiꞌ kokoe LAMATUALAIN.
28 Un skatījās uz Sodomas un Gomoras pusi un uz visu to apgabalu, un redzi, dūmi cēlās no zemes, tā kā kāda cepļa dūmi.
Ana mete raeꞌ neu nisiꞌ Sodꞌom no Gomora no ndule lololoꞌ a. Sia bee-bꞌee masuꞌ bubꞌue-bubꞌueꞌ hene lalai neu. Ma ai a naa hendi basaꞌ e.
29 Un notikās, kad Dievs šī apgabala pilsētas samaitāja, tad viņš pieminēja Ābrahāmu un izveda Latu no tā posta, kad viņš tās pilsētas izpostīja, kur Lats mita.
Dadꞌi leleꞌ Lamatualain tao nalutu mamanaꞌ a, nasanedꞌa hehelu Na neu Abraham. Naa de, Ana nore hendi Lot mia mamana nenehuku-dokiꞌ naa.
30 Un Lats gāja no Coāras uz augšu un mita kalnos, un viņa divas meitas līdz ar viņu; jo viņam bija bail Coārā mist; un viņš dzīvoja kādā alā līdz ar savām abām meitām.
Basa naa ma, Lot namatau leo nakandoo sia kamboꞌ Soar. Naa de, no ana feto nara ruꞌa se lali risiꞌ leteꞌ reu, de ara leo mia luat esa.
31 Un tā pirmdzimušā sacīja uz to jaunāko: mūsu tēvs ir vecs, un vīra nav virs zemes, kas pie mums nāktu pēc visas pasaules ieraduma.
Lao esa, ana feto aꞌa ka olaꞌ no odꞌi na nae, “Sia ia, nda hambu touꞌ esa saꞌ boe fo nema sao hita sa. Nda dooꞌ sa te, amaꞌ boe namalasi fo nda bisa hambu anaꞌ sa ena.
32 Nāc, dosim savam tēvam vīnu dzert un gulēsim pie tā un paturēsim dzīvu dzimumu no sava tēva.
De malole lenaꞌ, ata fee ne ninu mafu, fo sungguꞌ to e. Naa fo, ata tute tititi-nonosi nara.”
33 Un tās deva savam tēvam vīnu dzert tanī naktī, un tā pirmdzimušā nāca un gulēja pie sava tēva, un viņš to nenomanīja, kad tā apgūlās, nedz kad tā cēlās.
Tetembaꞌ naa, ara fee ama na ninu anggor de mafu. Boe ma ana aꞌa ka neu sungguꞌ no e. Te tou lasiꞌ a mafu seli, de nda nitaꞌ nae eni tao sa no ana feto na saꞌ boe.
34 Un no rīta tā pirmdzimušā sacīja uz to jaunāko: redzi, izgājušo nakti es esmu gulējusi pie sava tēva; dosim viņam arī šo nakti vīnu dzert, tad ieej tu un guli pie tā, ka dzimumu gādājam no sava tēva.
Mbila ma, aꞌa ka nafadꞌe odꞌi na nae, ‘Odꞌiꞌ! Tembaꞌ a au sungguꞌ o amaꞌ ena. Tetembaꞌ ia, ho hahambu ma. Dei fo tamafuꞌ amaꞌ fai, fo muu sungguꞌ mo e. Naa fo, hita ruꞌa nggita hambu anaꞌ, fo tute tititi-nonosi nara.”
35 Un tās arī tanī naktī deva savam tēvam vīnu dzert, un tā jaunākā cēlās un gulēja pie tā, un tas nenomanīja, kad tā apgūlās, nedz kad tā cēlās.
Tetemba na boe, ara tao ramafuꞌ ama na. De ana feto muri ka neu sungguꞌ no e. Te toulasiꞌ a mafu seli, de nda nitaꞌ nae eni tao sa no ana feto na saꞌ boe.
36 Un Lata abas meitas tapa grūtas no sava tēva.
No taꞌo naa, ruꞌa se rairu mia ama bꞌonggi na.
37 Un tā pirmdzimušā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Moabs, šis ir Moabiešu tēvs līdz šai dienai.
Boe ma aꞌa ka bꞌonggi ana touꞌ esa. Ana babꞌae e Moab (lii na onaꞌ dedꞌea Ibrani sa, sosoa na nae ‘nema mia amaꞌ’). Ana dadꞌi atahori Moab ra bei-baꞌi nara losa faiꞌ ia.
38 Un tā jaunākā dzemdēja arī dēlu un nosauca viņa vārdu Ben-Ammi: šis ir Amona bērnu tēvs līdz šai dienai.
Ma odꞌi a bꞌonggi touꞌ esa. Ana babꞌae e Ben Ami (sosoa na ‘mia au atahori ngga’). Ana dadꞌi atahori Amon ra bei-baꞌi nara losa faiꞌ ia.
