Ecechiela 1
1 Un notikās trīsdesmitā gadā, ceturtā mēnesī, piektā mēneša dienā, kad es biju starp tiem aizvestiem pie Ķebaras upes, tad debesis atvērās, un es redzēju Dieva parādīšanas.
I det tredivte År på den femte dag i den fjerde Måned da jeg var bandt de landflygtige ved Floden Kebar, skete det, at Himmelen åbnede sig, og jeg skuede Syner fra Gud.
2 Piektā mēneša dienā (tas bija tas piektais gads pēc ķēniņa Jojaķima aizvešanas cietumā),
Den femte Dag i Måneden - det var det femte År efter at Kong Jojakin var bortført -
3 Tā Kunga vārds notika uz Ecehiēli, Buzus dēlu, priesteri Kaldeju zemē, pie Ķebaras upes, un Tā Kunga roka nāca pār viņu.
kom HERRENs Ord til Præsten Ezekiel, Buzis Søn, i Kaldæernes Land ved Floden Kebar, og HERRENs Hånd kom over ham der.
4 Tad es skatījos, un redzi, vētra nāca no ziemeļa puses un liels padebesis, un uguņi laistījās un spožums tam bija visapkārt, un pašā vidū spulgoja kā gaišs zelts no uguns.
Jeg skuede og se, et Stormvejr kom fra Nord, og en vældig Sky fulgte med, omgivet af Stråleglans og hvirvlende Ild, i hvis Midte det glimtede som funklende Malm.
5 Un no viņa vidus rādījās tā kā četri dzīvi radījumi, un tie izskatījās pēc cilvēku līdzības.
Midt i Ilden var der noget ligesom fire levende Væsener, og de så således ud: De havde et Menneskes Skikkelse;
6 Un ikvienam no viņiem bija četri vaigi, un ikvienam bija četri spārni.
men de havde hver fire Ansigter og fire Vinger;
7 Un viņu kājas bija taisnas un viņu pēdas bija kā teļa nagi un spīdēja kā gludena vara spožums.
deres Ben var lige og deres Fodsåler som en Kalvs; de skinnede som funklende Kobber, og deres Vingeslag var hurtigt;
8 Un cilvēku rokas bija apakš viņu spārniem viņu četros sānos, un visiem četriem bija savi vaigi un savi spārni.
der var Menneskehænder under Vingerne på alle fire Sider.
9 Viņu spārni bija salikti viens pie otra. Kad tie gāja, tad tie negriezās, ikkatrs gāja taisni uz priekšu.
De fire levende Væseners Ansigter vendte sig ikke, når de gik, men de gik alle lige ud".
10 Un viņu vaigu izskats (priekšā) bija visiem četriem cilvēka vaigs un pa labo roku lauvas vaigs, un pa kreiso roku bija visiem četriem vērša vaigs un ērgļa vaigs visiem četriem (iekšpusē).
Ansigterne så således ud: De havde alle fire et Menneskeansigt fortil, et Løveansigt til højre, et Okseansigt til venstre og et Ørneansigt bagtil;
11 Un viņu vaigi un viņu spārni augšā šķīrās; ikvienam divi (spārni) sitās kopā un divi apklāja viņu miesas.
Vingerne var på dem alle fire udbredt opad, således at to og to rørte hinanden, og to skjulte deres Legemer.
12 Un tie gāja ikviens taisni uz priekšu; kurp gars dzinās, turp tie gāja un neapgriezās iedami.
De gik alle lige ud; hvor Ånden vilde have dem hen gik de; de vendte sig ikke, når de gik.
13 Un izskats šiem dzīviem bija kā degošu ogļu izskats, kā lāpu spīdums; šis uguns spulgoja to dzīvo starpā. Un tām ugunīm bija spožums, un no tā uguns izšāvās zibeņi.
Midt imellem de levende Væsener var der noget som glødende Kul at se til, som Blus, der for hid og did imellem dem, og Ilden udsendte Stråleglans, og Lyn for ud derfra.
14 Un tie dzīvie šāvās šurp un turp kā zibeņi zibēdami.
Og Væsenerne løb frem og tilbage, som Lynglimt at se til
15 Un es uzskatīju tos dzīvos, un redzi, zemē pie tiem dzīviem bija pa skritulim viņu četru vaigu priekšā.
Videre skuede jeg, og se, der var et Hjul på Jorden ved Siden af hvert af de fire levende Væsener;
16 Skrituļa izskats un viņu darbs bija kā topāza izskats un visiem četriem bija vienāds izskats, un viņu izskats un viņu darbs bija tā kā būtu skritulis iekš skrituļa.
og Hjulene var at se til som funklende Krysolit; de så alle fire ens ud, og de var lavet således, at der i hvert Hjul var et andet Hjul;
17 Iedami tie gāja uz savām četrām pusēm; tie neapgriezās, kad tie gāja.
de kunde derfor gå til alle fire Sider; de vendte sig ikke, når de gik.
18 Un viņu loki bija augsti un briesmīgi, un viņu loki bija pilni acu visapkārt pie visiem četriem skrituļiem.
Videre skuede jeg, og se, der var Fælge på dem, og Fælgene var på dem alle fire rundt om fulde af Øjne.
19 Un kad tie dzīvie gāja, tad tie skrituļi tiem gāja līdz, un kad tie dzīvie no zemes pacēlās, tad arī tie skrituļi pacēlās.
Og når de levende Væsener gik, gik også Hjulene ved Siden af, og når Væsenerne løftede sig fra Jorden, løftede også Hjulene sig;
20 Kurp gars dzinās, turp tie gāja pēc gara dzīšanās, un tie skrituļi tiem pacēlās līdz; jo to dzīvo gars bija iekš tiem skrituļiem.
hvor Ånden vilde have dem hen, gik Hjulene, og de løftede sig samtidig, thi det levende Væsens Ånd var i Hjulene;
21 Kad tie gāja, tad arī šie gāja, un kad tie stāvēja, tad arī šie stāvēja; un kad tie no zemes pacēlās, tad arī tie skrituļi tiem pacēlās līdz; jo to dzīvo gars bija iekš tiem skrituļiem.
når Væsenerne gik, gik også de; når de standsede, standsede også de, og når de løftede sig fra Jorden, løftede også Hjulene sig samtidig, thi det levende Væsens Ånd var i Hjulene.
22 Un virs to dzīvo galvām bija tā kā debess izplatījums, bijājams, kristāla izskatā, augšā plētās pār viņu galvām.
Oven over Væsenernes Hoveder var der noget ligesom en Himmelhvælving, funklende som Krystal, udspændt oven over deres Hoveder;
23 Un apakš šī izplatījuma viņu spārni bija pacelti vienam pret otru, ikvienam divi spārni, kas apsedza viņu miesas vienā pusē un otrā pusē.
og under Hvælvingen var deres Vinger udspændt, den ene mod den anden; hvert af dem havde desuden to, som skjulte deres Legemer.
24 Un tiem ejot es dzirdēju viņu spārnu troksni, ik kā varenu ūdeņu krākšanu, kā tā Visuvarenā balsi, kā ļaužu bara troksni, kā kara spēka troksni. Un kad tie stāvēja, tad tie savus spārnus nolaida.
Og når de gik, lød Vingesuset for mig som mange Vandes Brus, som den Almægtiges Røst; det buldrede som en Hær.
25 Un balss atskanēja no tā izplatījuma, kas virs viņu galvām; kad tie stāvēja, tad tie savus spārnus nolaida.
Det drønede oven over Hvælvingen over deres Hoveder; men når de stod, sænkede de Vingerne.
26 Un uz tā izplatījuma virs viņu galvām bija redzams kā godības krēsls, kā safīra akmeņu izskats, un uz tā godības krēsla bija tā kā cilvēks, kas uz tā sēdēja.
Men oven over Hvælvingen over deres Hoveder var der noget som Safir at se til, noget ligesom en Trone, og på den, ovenover, var der noget ligesom et Menneske at se til.
27 Un es redzēju tā kā gaiša zelta spožumu, kā uguns liesmas visapkārt un iekšā, no viņa gurniem uz augšu un no viņa gurniem uz apakšu es redzēju kā uguni, un spožums viņam bija visapkārt.
Og jeg skuede noget som funklende Malm fra det, der så ud som hans Hofter, og opefter; og fra det, der så ud som hans Hofter, og nedefter skuede jeg noget som Ild at se til; og Stråleglans omgav ham.
28 Tā kā varavīksne, kas padebešos stāv lietus laikā, tāds bija tas spožums visapkārt. Tā izskatījās Tā Kunga godības līdzība. Un kad es to redzēju, tad es kritu uz savu vaigu, un dzirdēju viena runātāja balsi.
Som Regnbuen, der viser sig i Skyen på en Regnvejrsdag, var Stråleglansen om ham at se til. Således så HERRENs Herlighedsåbenbarelse ud. Da jeg skuede det, faldt jeg på mit Ansigt. Og jeg hørte en Røst, som talede.
