Ecechiela 33

1 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams:

Ponovno je prišla k meni Gospodova beseda, rekoč:

2 Cilvēka bērns, runā uz savu ļaužu bērniem un saki uz tiem: kad Es zobenu vedu pār kādu zemi, un tās zemes ļaudis ņem vienu vīru no savām robežām un to ieceļ sev par sargu,

»Človeški sin, spregovori otrokom svojega ljudstva in jim reci: ›Ko privedem meč nad deželo, če ljudstvo dežele vzame človeka iz svojih obal in ga postavi za svojega stražarja.

3 Un viņš redz zobenu pār to zemi nākam un pūš ar bazūni un pamāca tos ļaudis,

Če ta zatrobi na šofar in posvari ljudstvo, kadar vidi nad deželo prihajati meč;

4 Un ja kas to bazūnes skaņu dzirdēt dzird un neļaujas pamācīties, un zobens nāk un ņem viņu nost, - šī asinis lai ir uz viņa galvas.

potem kdorkoli sliši zvok šofarja in ne sprejme svarila; če pride meč in ga vzame, bo njegova kri na njegovi lastni glavi.

5 Viņš dzirdēja bazūnes skaņu, bet nelikās pamācīties, viņa asinis ir uz viņa. Bet kas ļaujas pamācīties, tas izglābs savu dvēseli.

Slišal je zvok šofarja in ni sprejel svarila; njegova kri bo nad njim. Toda kdor sprejme svarilo, bo rešil svojo dušo.

6 Bet kad tas sargs redz zobenu nākam un nepūš ar bazūni, tā ka tie ļaudis netiek pamācīti, un zobens nāk un ņem no tiem kādu dvēseli nost: tas gan savā noziegumā ir noņemts, bet viņa asinis Es prasīšu no tā sarga rokas.

Toda če stražar vidi prihajati meč, pa ne zatrobi na šofar in ljudstvo ni posvarjeno, če pride meč in vzame kateregakoli človeka izmed njih, je ta odvzet v svoji krivičnosti; toda njegovo kri bom zahteval iz stražarjeve roke.

7 Tu tad cilvēka bērns, Es tevi esmu licis par sargu Israēla namam, ka tev nu no Manas mutes to vārdu būs klausīt un tos pamācīt no Manas puses.

Tako sem tebe, oh človeški sin, postavil [za] stražarja Izraelovi hiši; zato boš slišal besedo pri mojih ustih in jih posvaril v mojem imenu.

8 Kad Es uz bezdievīgo saku. bezdievīgais, tu mirdams mirsi, un tu nemāci bezdievīgo, lai atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas.

Ko rečem zlobnemu: ›Oh zlobni človek, zagotovo boš umrl; ‹ če ne spregovoriš, da zlobnega posvariš pred njegovo potjo, bo ta zloben človek umrl v svoji krivičnosti, toda njegovo kri bom zahteval pri tvoji roki.

9 Bet ja tu bezdievīgo pamāci, lai atgriežas no sava ceļa, un viņš neatgriežas no sava ceļa, tad viņš mirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis.

Vendar če posvariš zlobnega o njegovi poti, da se odvrne od nje; če se ta ne odvrne iz svoje poti, bo umrl v svoji krivičnosti; toda ti si rešil svojo dušo.

10 Tādēļ, cilvēka bērns, saki uz Israēla namu: jūs runājiet tā un sakāt: mūsu pārkāpumi un mūsu grēki ir uz mums, un mēs iekš tiem ejam bojā, kā tad mēs varam dzīvot?

Zato, oh ti, človeški sin, spregovori Izraelovi hiši: ›Tako govorite, rekoč: ›Če so naši prestopki in naši grehi nad nami in v njih hiramo, kako bi potem živeli?‹

11 Saki uz tiem: tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Man nepatīk bezdievīgā nāve, bet ka bezdievīgais atgriežas no sava ceļa un dzīvo. Atgriežaties, atgriežaties no saviem ļauniem ceļiem. Jo kāpēc jūs gribat mirt, jūs no Israēla nama?

Reci jim: › Kakor jaz živim, ‹ govori Gospod Bog, ›nobenega zadovoljstva nimam v smrti zlobnega; temveč, da se zlobni odvrne od svoje poti in živi. Obrnite se, obrnite se od svojih zlih poti; kajti zakaj hočete umreti, oh hiša Izraelova?‹

12 Tu tad, cilvēka bērns, saki uz savu ļaužu bērniem: taisno taisnība neizglābs viņa pārkāpšanas dienā, un bezdievīgais savas bezdievības dēļ neies bojā, kad tas atgriežas no savas bezdievības. Un pats taisnais nevar dzīvot caur savu taisnību, kad viņš apgrēkojās.

Zato ti, človeški sin, reci otrokom svojega ljudstva: ›Pravičnost pravičnega ga ne bo rešila na dan njegovega prestopka. Glede zlobnosti zlobnega, on s tem ne bo padel na dan, ko se obrne od svoje zlobnosti; niti pravični ne bo zmožen živeti po svoji pravičnosti na dan, ko greši.

13 Kad Es uz taisno saku, ka tas dzīvot dzīvos, un tas paļaujas uz savu taisnību un dara nepareizi, tad visa viņa taisnība netaps pieminēta, bet viņš mirs tai netaisnībā, ko viņš dara.

Ko bom rekel pravičnemu, da bo zagotovo živel; če ta zaupa svoji lastni pravičnosti in zagreši krivičnost, se vse njegove pravičnosti ne bo spominjalo; toda zaradi svoje krivičnosti, ki jo je zagrešil, bo zaradi nje umrl.‹

14 Un kad Es uz bezdievīgo saku: tu mirdams mirsi, un tas atgriežas no saviem grēkiem un dara tiesu un taisnību,

Ponovno, kadar rečem zlobnemu: ›Ti boš zagotovo umrl; ‹ če se ta obrne od svojega greha in dela to, kar je zakonito in pravilno;

15 Tā ka bezdievīgais ķīlu atdod, laupījumu maksā un staigā dzīvības likumos, nevienam nedarīdams nepareizi, - tad tas dzīvot dzīvos un nemirs.

če zlobni povrne jamstvo, ponovno da, kar je naropal, se ravna po zakonih življenja, ne da bi zagrešil krivičnost; zagotovo bo živel, ne bo umrl.

16 Visi viņa grēki, ko viņš darījis, viņam netaps pieminēti; viņš darījis tiesu un taisnību, dzīvot viņš dzīvos.

Nobeden izmed njegovih grehov, ki jih je zagrešil, mu ne bo omenjen. Storil je to, kar je zakonito in pravilno; zagotovo bo živel.‹

17 Tomēr tavu ļaužu bērni saka: Tā Kunga ceļš nav taisns! Bet viņu ceļš nav taisns.

Vendar otroci tvojega ljudstva pravijo: ›Gospodova pot ni enakovredna.‹ Toda kar se tiče njih, njihova pot ni enakovredna.

18 Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara nepareizi, tad viņš caur to mirs.

Ko se pravični obrne od svoje pravičnosti in grešno zagreši krivičnost, bo s tem torej umrl.

19 Un kad bezdievīgais nogriežas no savas bezdievības un dara tiesu un taisnību, tad viņš caur to dzīvos.

Toda če se zlobni odvrne od svoje zlobnosti in počne to, kar je zakonito in pravilno, bo s tem živel.

20 Bet jūs sakāt: Tā Kunga ceļš nav pareizs. Es jūs tiesāšu, ikvienu pēc viņa ceļiem, ak Israēla nams! -

Vendar vi pravite: ›Gospodova pot ni enakovredna.‹ Oh vi, hiša Izraelova, vsakogar bom sodil po njegovih poteh.‹«

21 Un notikās divpadsmitā gadā pēc mūsu aizvešanas, desmitā mēnesī, piektā mēneša dienā, tad viens pie manis atnāca, kas no Jeruzālemes bija izglābies, un sacīja: tā pilsēta ir izkauta.

In pripetilo se je v dvanajstem letu našega ujetništva, v desetem mesecu, na peti dan meseca, da je tisti, ki je pobegnil iz [prestolnice] Jeruzalem, prišel k meni, rekoč: »Mesto je udarjeno.«

22 Bet Tā Kunga roka vakarā, iepriekš tā izglābtā atnākšanas, bija nākusi pār mani un atvērusi manu muti, pirms šis rītā pie manis nāca, un mana mute palika atvērta, un es nebiju vairs mēms.

Torej Gospodova roka je bila nad menoj zvečer, prej, preden je prišel ta, ki je pobegnil. Odprl je moja usta, dokler ni oni zjutraj prišel k meni; in moja usta so bila odprta in nisem bil več nem.

23 Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams:

Potem je prišla k meni Gospodova beseda, rekoč:

24 Cilvēka bērns! Tie, kas viņās posta vietās dzīvo Israēla zemē, runā un saka: Ābrahāms bija viens vienīgs un iemantoja to zemi, bet mūsu ir daudzi, tā zeme mums ir dota par mantību.

»Človeški sin, tisti, ki poseljujejo opustošenosti dežele Izrael, govorijo, rekoč: ›Abraham je bil en in je podedoval deželo, toda nas je mnogo. Dežela nam je dana v dediščino.‹

25 Tādēļ saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: jūs ēdat asinis un paceļat savas acis uz saviem elkiem un izlejat asinis, - un jūs to zemi gribat paturēt par mantību?

Zato jim reci: ›Tako govori Gospod Bog: ›Vi jeste s krvjo in svoje oči povzdigujete k svojim malikom in prelivate kri; in ali boste vzeli v last deželo?

26 Jūs stāvat uz savu zobenu, jūs darāt negantību un apgānāt cits cita sievu, un jūs to zemi gribat paturēt par mantību?

Stojite na svojem meču, počnete ogabnost in omadežujete, vsak ženo svojega soseda; in ali boste vzeli v last deželo?‹

27 Tā tev uz viņiem būs sacīt: tā saka Tas Kungs Dievs: tik tiešām kā Es dzīvoju, tie, kas tais posta vietās dzīvo, kritīs caur zobenu, un to, kas uz lauka, Es nodošu zvēriem par barību, un tie, kas stiprās vietās un alās, mirs caur mēri.

Tako jim reci: ›Tako govori Gospod Bog: › Kakor jaz živim, zagotovo bodo tisti, ki so v opustošenostih, padli pod mečem in kdor je na odprtem polju, ga bom izročil živalim, da bo požrt in tisti, ki so v utrdbah in votlinah, bodo umrli od kužne bolezni.

28 Un to zemi Es darīšu par posta vietu un tuksnesi, un viņas lepnais stiprums beigsies, un Israēla kalni būs postā, ka tur neviens pāri neies.

Kajti jaz bom deželo naredil najbolj zapuščeno in pomp njene moči bo prenehal; in gore Izraelove bodo zapuščene, da nihče ne bo šel čeznje.

29 Tad tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es to zemi būšu darījis par posta vietu un par tuksnesi visas viņu negantības dēļ, ko tie darījuši.

Potem bodo vedeli, da jaz sem Gospod, ko sem deželo naredil najbolj zapuščeno zaradi vseh njihovih ogabnosti, ki so jih zagrešili.

30 Un tu, cilvēka bērns, tavu ļaužu bērni runā pret tevi istabās un nama durvīs, un viens runā ar otru, ikviens ar savu brāli, un saka: nāciet jel, dzirdēsim, kas tas tāds vārds, kas no Tā Kunga nāk.

Tudi ti, človeški sin, otroci tvojega ljudstva še vedno govorijo zoper tebe pri zidovih in v vratih hiš in drug drugemu govorijo, vsak svojemu bratu, rekoč: ›Pridi, prosim te in poslušaj, kakšna je beseda, ki prihaja od Gospoda.‹

31 Un tie nāks pie tevis, tā kā ļaudis mēdz nākt, un sēž tavā priekšā kā Mani ļaudis un klausa tavus vārdus, bet tos nedara; jo tie ir mīlīgi ar savu muti, bet viņu sirds dzenās mantai pakaļ.

In k tebi pridejo kakor prihajajo ljudje in sedijo pred teboj kakor moje ljudstvo in slišijo tvoje besede, toda nočejo jih izpolnjevati, kajti s svojimi usti so pokazali mnogo ljubezni, toda njihovo srce gre za njihovo pohlepnostjo.

32 Un redzi! Tu tiem esi kā jauka dziesmiņa, kā skaista balss, kas labi skan, tādēļ tie klausa tavus vārdus, bet tos nedara.

In glej, ti si jim kakor zelo očarljiva pesem nekoga, ki ima prijeten glas in lahko dobro igra na glasbilo, kajti slišijo tvoje besede, toda po njih se ne ravnajo.

33 Bet kad nāks, - un redzi, nāk! - Tad tie samanīs, ka pravietis ir bijis viņu vidū.

In ko se to zgodi (glej, to bo prišlo), potem bodo vedeli, da je bil med njimi prerok.‹«