Ecechiela 3
1 Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo satīto grāmatu, un ej un runā uz Israēla namu.
Anih mah kai khaeah, Kami capa, na hnuk ih hmuen to caa ah; hae caqam tangoeng caak pacoengah, caeh ah loe Isarael imthung takoh khaeah thui paeh, tiah ang naa.
2 Tad es atdarīju savu muti, un Viņš man deva ēst to satīto grāmatu.
To pongah pakha ka angh, anih mah to caqam tangoeng to ang caksak.
3 Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, dod savam vēderam ēst un pildi savas iekšas ar šo satīto grāmatu, ko Es tev dodu. Tad es ēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus.
To pacoengah anih mah, Kami capa, kang paek ih caqam tangoeng to caa ah loe zok to koisak ah, tiah ang naa. To pongah ka caak, to naah ka pakha thungah khoitui baktiah luep.
4 Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ej pie Israēla nama un runā uz tiem Manus vārdus.
Anih mah kai khaeah, Kami capa, Israel imthung takoh khaeah caeh ah loe ka thuih ih loknawk hae nihcae khaeah taphong ah.
5 Jo tu netopi sūtīts pie ļaudīm, kam tumša valoda un grūta mēle, bet uz Israēla namu,
Na panoek ai ih lok apae kami, karai parai lok apae kaminawk khaeah kang patoeh ai, Israel imthung takoh khaeah ni kang patoeh.
6 Ne pie lielām tautām, kam tumšas valodas un grūtas mēles, kuru vārdus tu nevari saprast; bet pie tiem Es tevi esmu sūtījis, tie tevi var saprast.
Na panoek ai ih lok, karai parai lok apae kaminawk khaeah kang patoeh ai. To baktih kaminawk khaeah kang patoeh nahaeloe, nihcae mah na lok tahngai o lat tih.
7 Bet Israēla nams negribēs tevi klausīt, tāpēc ka tie Mani negrib klausīt. Jo visam Israēla namam ir bieza piere un cieta sirds.
Toe Israel imthung takoh loe ka lok tahngai o ai pongah, na lok doeh tahngai o mak ai; Israel imthung takoh loe palung len o moe, palungthah o boih.
8 Redzi, tavu vaigu Es daru cietu kā viņu vaigu, un tavu pieri biezu kā viņu pieri
Khenah, nihcae ih mikhmai baktiah na mikhmai tha kang caksak moe, nihcae ih lupataeh baktiah na lupataeh doeh tha ka caksak boeh.
9 Tavu pieri Es esmu darījis kā dimantu, cietāku pār klinti. Nebīsties no tiem un neiztrūksties no viņu vaiga; jo tie ir atkāpēju suga.
Na lupataeh to kamtak koek thlung pong tamtak kue ah kang sak pae boeh; nihcae loe laisaep thaih kami ah om o cadoeh, zii hmah; nihcae mah doeh na pazih hmah nasoe, tiah ang naa.
10 Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ņem pie sirds visus Manus vārdus, ko Es uz tevi runāšu, un klausies tos ar savām ausīm.
To pacoengah kai khaeah, Kami capa, kang thuih ih loknawk boih kahoih ah tahngai ah loe, palung thungah pakuem ah.
11 Un ej pie tiem aizvestiem, pie savu ļaužu bērniem, un runā uz tiem un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs; - vai tie nu klausa, vai neklausa.
Misong ah kaom na caengnawk khaeah caeh ah loe Angraeng Sithaw mah thuih, tiah taphong ah, tahngai o maw, tahngai o ai maw, nihcae khaeah lok to taphong ah, tiah ang naa.
12 Tad Tas Gars mani pacēla, un es dzirdēju aiz sevis liela trokšņa balsi, kad Tā Kunga godība pacēlās no savas vietas,
To pacoengah muithla mah kai ang tapom tahang, a ohhaih ahmuen hoiah Angraeng lensawkhaih tacawt naah, Tahamhoihaih om nasoe! tiah ka hnuk bangah kaom kalen parai lok to ka thaih.
13 Un (es dzirdēju) to dzīvo spārnus, kas viens pie otra sniedzās, un to skrituļu rībēšanu viņiem līdzās un liela trokšņa skaņu.
Hinghaih katawn hmuennawk maeto hoi maeto mah boh ih pakhraeh tuennawk, nihcae taeng ih rel khok tuennawk hoi katuen parai atuennawk to ka thaih.
14 Tad Tas Gars mani pacēla un mani aizņēma, un es gāju rūgts sava gara karstumā, bet Tā Kunga roka bija pār mani stipra.
To naah muithla mah ang tapom tahang moe, kalah bangah ang caeh haih, kai loe mawnhaih, palungphuihaih hoiah ka bang; toe ka nuiah thacak Angraeng ih ban to oh.
15 Un es nonācu uz Telabību pie tiem aizvestiem, kas dzīvoja pie Ķebaras upes, un paliku tur, kur tie dzīvoja, un paliku tur viņu vidū septiņas dienas ļoti noskumis.
Khebar vapui taeng, misongnawk ohhaih Tel Abib ahmuen ah ka phak, nihcae ohhaih ahmuen ah ka oh, nihcae salakah dawnraihaih hoi ni sarihto thung kang hnut.
16 Un pēc septiņām dienām Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams:
Ni sarihto pacoengah, Angraeng ih lok kai khaeah angzoh,
17 Cilvēka bērns, Es tevi esmu licis par sargu Israēla namam, ka tev no Manas mutes būs klausīties to vārdu un viņiem no Manas puses piekodināt.
kami capa, Israel imthung takoh khenzawnkung ah kang suek boeh; to pongah kang thuih ih lok hae tahngai ah loe, kai khae ih acoehaih lok hae nihcae khae thuiah.
18 Kad Es saku uz bezdievīgo: tu mirdams mirsi, - un tu viņu nepamāci un nerunā, ka tu bezdievīgo atgriezi no viņa bezdievīgā ceļa un viņu paturi dzīvu, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas.
Kai mah, Kahoih ai kami maeto khaeah, Nang loe na dueh tangtang tih boeh, tiah ka naa; Toe nang mah anih to acoehaih na paek ai, kahoih ai kami hinghaih pahlong hanah, kahoih ai kami khaeah acoe paekhaih lok na thui pae ai: to naah a sak ih zaehaih baktiah kahoih ai kami to dueh ving nahaeloe, anih ih athii tho to nang khaeah ka suk han.
19 Bet kad tu bezdievīgo pamāci un viņš neatgriežas no savas bezdievības un no sava bezdievīgā ceļa, tad viņš nomirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis.
Toe kasae kami to acoehaih na paek to mah, kasae sakhaih hoi sethaih loklam to angqoi taak ai nahaeloe, a zaehaih pongah dueh tih; toe nang loe na hinghaih to pahlong boeh.
20 Un kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu, tad Es viņam likšu piedauzīties, un tas mirs; kad tu viņu neesi pamācījis, tad viņš nomirs savos grēkos, un viņa taisnība, ko viņš darījis, netaps pieminēta, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas.
To baktih toengah katoeng kami loe a toenghaih to toengsut moe, kahoih ai hmuen to sah nahaeloe, a hmaa ah amthaekhaih ka suek pae han, anih loe to ah dueh tih; anih khaeah acoehaih lok na thui pae ai pongah, anih loe a zaehaih baktiah dueh tih, a sak ih toenghaih to panoek pae mak ai boeh; anih ih athii tho to nang khaeah ka suk han.
21 Bet kad tu taisno pamāci, ka tam taisnam nebūs grēkot, un viņš negrēko, tad viņš tiešām dzīvos, tāpēc ka tas ir tapis pamācīts, un tu savu dvēseli esi izglābis.
Toe zaehaih sak han ai ah katoeng kami to acoehaih na paek pongah, katoeng kami mah zaehaih sah ai nahaeloe, acoehaih lok tahngai pongah, anih loe hing tih; nang doeh na hinghaih to pahlong tih, tiah ang naa.
22 Un Tā Kunga roka bija tur uz manis, un Viņš uz mani sacīja: celies, ej ārā ielejā, un tur Es ar tevi runāšu.
To ah Angraeng ih ban ka nuiah oh; anih mah kai khaeah, Angthawk loe, azawn ah caeh ah, to ah nang khaeah lok kang thuih han, tiah ang naa.
23 Tad es cēlos un izgāju ielejā, un redzi, tur stāvēja Tā Kunga godība, tā kā tā godība, ko es biju redzējis pie Ķebaras upes. Un es nokritu uz savu vaigu.
To pongah kang thawk moe, azawn ah ka caeh; Khenah, Khebar vapui taengah ka hnuk ih lensawkhaih baktih toengah, to ah doeh Angraeng lensawkhaih to oh, to naah kai loe tabok hoiah ka kuep.
24 Tad gars nāca iekš manis un mani cēla kājās, un Viņš runāja uz mani un sacīja uz mani: ej, ieslēdzies savā namā.
To pacoengah muithla kai thungah akun moe, ka khok nuih ang doetsak, kai khaeah, Caeh ah, thok to khah loe im thungah om ah, tiah ang naa.
25 Un redzi, tu cilvēka bērns, tev apliks virves, un tevi ar tām saistīs, un tu no tām nevarēsi noiet viņu vidū.
Toe nang, Aw kami capa, khenah, nihcae mah qui hoi na pathlet o ueloe, minawk salakah na caeh thaih han ai ah, qui hoiah na pathlet o tih.
26 Un Es tavai mēlei likšu pielipt pie zoda, un tu paliksi mēms un tiem nebūsi par pārmācītāju; jo tie ir atkāpēju suga.
Nihcae loe laisaep thaih imthung takoh ah oh o pongah, nihcae na zoeh thaih han ai ah, na palai to pakha ranuiah kang betsak caeng han.
27 Bet kad Es ar tevi runāšu, tad Es atdarīšu tavu muti, un tev būs sacīt uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs! Kas klausa, lai klausa, un kas neklausa, lai neklausa; jo tie ir atkāpēju suga.
Toe lok kang thuih naah, na pakha to kang paongh pae han, to naah nihcae khaeah, nangcae loe laisaep thaih imthung takoh ah na oh o pongah, tahngai kami loe tahngai nasoe loe, tahngai ai kami loe tahngai hmah nasoe, tiah Angraeng Sithaw mah thuih.
