Ecechiela 19
1 Bet tu sāc raudu dziesmu par Israēla valdniekiem
A ti, sine čovječji, protuži tužaljkom za knezovima izraelskim.
2 Un saki: kas bija tava māte? Lauvu māte starp lauvām apguldamās, viņa uzaudzināja savus bērnus starp jauniem lauvām.
Reci: Što bijaše tvoja mati? Lavica među lavovima, ležala je među lavićima, hraneći mladunčad svoju.
3 Un viņa uzaudzināja vienu no saviem bērniem, kas kļuva par jaunu lauvu un mācījās laupīt laupījumu, viņš aprija cilvēkus.
I othrani jedno mlado, koje lavom posta. Naučiv se plijen derati, stade ljude proždirati!
4 Kad tautas to par viņu dzirdēja, tad tas tapa gūstīts viņu bedrē, un tie viņu aizveda ar ķēdēm uz Ēģiptes zemi.
Narodi se protiv njega udružiše, lav upade u jamu njihovu, na lancu ga odvedoše u zemlju egipatsku.
5 Kad viņa nu redzēja, ka bija velti un ka viņas cerība izzudusi, tad viņa ņēma citu no saviem bērniem un to cēla par jaunu lauvu.
A kad mati vidje da uzalud čeka i da joj nada propade, uze drugo mlado i od njega lava učini.
6 Tas staigāja starp lauvām, kļuva par jaunu lauvu, un mācījās laupījumu laupīt, viņš aprija cilvēkus.
Živeć' tako među lavovima, i on lavom posta. Naučiv se plijen derati, stade ljude proždirati,
7 Viņš atzina viņu atraitnes un postīja viņu pilsētas, tā ka zeme, un kas iekš tās, iztrūcinājās no viņa rūkšanas.
utvrde im rušiti, pustošiti gradove. Uzdrhta zemlja i sve na njoj od silne rike njegove.
8 Tad tās tautas no apkārtējām valstīm cēlās pret viņu un izplēta savu tīklu pār viņu; viņu bedrē tas tapa gūstīts.
Ali se ljudi iz okolnih mjesta protiv njega podigoše i zamke mu postaviše; i lav se uhvati u jamu njihovu.
9 Un tie viņu lika pinekļos un ķēdēs, un viņu aizveda pie Bābeles ķēniņa; tie viņu aizveda stiprās pilīs, ka viņa balss vairs netapa dzirdēta uz Israēla kalniem.
Okovana u kavez ga zatvoriše, odvedoše kralju babilonskom, ondje ga u kulu zatočiše, da mu se više ne čuje rika po gorama izraelskim.
10 Tava māte bija kā vīna koks, tāpat kā tu, dēstīts pie ūdens, auglīgs un kupls pie lieliem ūdeņiem.
Mati tvoja bješe kao loza pokraj vode zasađena, rodna i granata od obilja vode!
11 Un viņam bija stipri zari, kas derēja par valdītāju scepteriem, un viņš uzauga augsti kuplu zaru vidū un nāca redzams savā augstumā un savu zaru kuplumā.
Imala je jaku granu za palicu vladalačku: uzdiže se nad krošnju, naočita visinom, mnoštvom grančica.
12 Bet viņš tapa izrauts ar bardzību un nomests pie zemes, un rīta vējš izkaltēja viņa augļus; viņa stiprās stīgas tapa nolauztas un sakalta, uguns tās aprija.
Al' u gnjevu bješe iščupana i na zemlju bačena. Istočnjak joj rod sasuši: polomi se i uvenu jaka grana njezina i vatra je svu proguta.
13 Un nu tas tuksnesī ir dēstīts, izkaltušā un iztvīkušā zemē.
U pustinju bje presađena, u zemlju suhu, bezvodnu.
14 Un uguns ir izlēcis no viņa stīgu zara un ir aprijis viņa augļus, tā ka pie viņa vairs nav stipra zara par valdīšanas scepteri. Tā ir raudu dziesma un būs par raudu dziesmu.
Al' liznu oganj iz pruta njezina i spali joj grane i plodove! I nema više na njoj grane jake za palicu vladalačku.” To je, evo tužaljka, i ostat će tužaljka.
