Esteres 9

1 Tad nu divpadsmitā mēnesī, tas ir Adara mēnesis, trīspadsmitā dienā, kad pēc ķēniņa vārda un pavēles notikās, tai dienā, kad Jūdu ienaidnieki cerēja tos pārvarēt, bet tas otrādi pārgriezās, ka Jūdi pārvarēja savus nīdētājus, -

Im zwölften Mond, das ist im Monat Adar, am dreizehnten, am Tage da des Königs Wort und sein Gesetz vollzogen werden sollten, am selben Tag, an dem die Judenfeinde hofften, sie zu überwältigen, und der sich nun gewandelt hatte und jetzt zu einem solchen ward, an dem die Juden selber ihre Hasser überwinden sollten,

2 Tad Jūdi sapulcējās savās pilsētās pa visām ķēniņa Ahasverus valstīm, ka tie rokas pieliktu pie tiem, kas viņu nelaimi meklēja, un neviens nepastāvēja viņu priekšā, jo bailes no viņiem bija nākušas pār visiem ļaudīm.

da scharten sich die Juden in den Städten in sämtlichen Provinzen, die den König Ahasveros gehörten, um Hand an die zu legen, die ihnen Unheil zuzufügen trachteten. Und niemand hielt vor ihnen stand. Die Furcht vor ihnen fiel auf alle Völker.

3 Un visi lielkungi pa tām valstīm un valdnieki un zemes valdītāji un ķēniņa mantas uzraugi godāja Jūdus, jo bailes no Mardakaja pār tiem bija nākušas.

Und alle Fürsten der Provinzen, Satrapen, Statthalter, des Königs Angestellte halfen nun den Juden, dieweil die Furcht vor Mordekai auf sie gefallen war.

4 Jo Mardakajs bija liels ķēniņa namā, un viņa slava izgāja pa visām valstīm, jo tas vīrs Mardakajs tapa jo dienas jo augstāks.

Denn groß stand Mordekai im Haus des Königs da. Durch alle Lande lief von ihm die Kunde. Denn Mordekai, der Herr, ward immer größer.

5 Bet Jūdi kāvās pret visiem saviem ienaidniekiem, ar zobenu kaudami un nokaudami un nomaitādami, un darīja ar saviem nīdētājiem pēc sava prāta.

Die Juden schlugen alle ihre Feinde fürchterlich mit Schwert und Mord und Tod. Mit ihren Hassern taten sie nach Gutdünken.

6 Un Sūsanas pilī Jūdi ir nokāvuši un nomaitājuši piecsimt vīrus

So töteten die Juden und vertilgten in der Burg von Susan fünfhundert Mann.

7 Un Parzandatu un Dalvonu un Azvatu

Parsandata und Dalephon und Aspata,

8 Un Poratu un Adaliju un Aridatu

Porata und Adalja, Aridata,

9 Un Parmastu un Arisaju un Aridaju un Vajezatu.

Parmasta, Arisai und Aridai und Jezata,

10 Amana, Medatus dēla, Jūdu ienaidnieka, desmit dēlus tie nokāva, bet tie savas rokas nepielika pie laupījuma.

zehn Söhne Hamans, des Sohnes des Hammedata, des Judenfeindes, brachten sie ums Leben. Doch nach Beute streckten sie die Hand nicht aus.

11 Tai dienā nokauto skaits tapa zināms ķēniņam Sūsanas pilī.

An jenem Tage kam die Zahl der in der Susanburg Erschlagenen vor den König.

12 Un ķēniņš sacīja uz ķēniņieni Esteri: Sūsanas pilī Jūdi ir nokāvuši un nomaitājuši piecsimt vīrus, un arī Amana desmit dēlus, ko tad tie nebūs darījuši citās ķēniņa valstīs? Un nu, kas ir tava lūgšana, tas tev taps dots; un kas vēl tava prasīšana, tai būs notikt.

Da sprach der König zu der Königin Esther: "Zu Susan in der Burg erschlugen und vernichteten die Juden an fünfhundert Mann sowie zehn Söhne Hamans. Was taten sie da in den anderen königlichen Landen! Doch was ist deine Bitte, damit sie dir bewilligt werde? Und was ist weiter dein Begehr, daß es erfüllet werde?"

13 Tad Estere sacīja: ja ķēniņam patīk, tad lai tie Jūdi, kas ir Sūsanā, arī rītu dara pēc šīs dienas atvēlēšanas, un lai Amana desmit dēli pie koka top pakārti.

Und Esther sprach: "Gefällt's dem König, so möge morgen noch den Juden in Susan gestattet sein, zu tun wie heute, und die zehn Söhne Hamans hänge man auch an den Galgen!"

14 Tad ķēniņš pavēlēja, lai to dara, un tā pavēle tapa dota Sūsanā, un tie pakāra Amana desmit dēlus.

Darauf befahl der König, dies zu tun. Und so ward ein Befehl in Susan ausgegeben. Da hängte man zehn Söhne Hamans auf.

15 Un tie Jūdi, kas bija Sūsanā, sapulcējās četrpadsmitā dienā, Adara mēnesī, un nokāva Sūsanā trīssimt vīrus, bet tie savu roku nepielika pie laupījuma.

Dann scharten sich in Susan auch die Juden am vierzehnten des Monats Adar und töteten dreihundert Mann zu Susan. Doch nach Beute streckten sie die Hand nicht aus.

16 Un tie citi Jūdi, kas bija ķēniņa valstīs, sapulcējās, ka tie savas dzīvības labad kautos un ka tiem miers būtu no saviem ienaidniekiem, un tie nokāva no saviem nīdētājiem septiņdesmit piecus tūkstošus, bet tie savas rokas nepielika pie laupījuma.

Die anderen Juden in des Königs Landen hatten sich versammelt und waren für ihr Leben eingetreten. Sie schafften Ruhe sich vor ihren Feinden und töteten bei ihren Hassern 75.000. Doch nach Beute streckten sie die Hand nicht aus,

17 Tas notikās trīspadsmitā dienā, Adara mēnesī, un viņa četrpadsmitā dienā tie dusēja, un šo dienu iecēla par dzīru un līksmības dienu.

am dreizehnten des Monats Adar. Sie ruhten am vierzehnten aus und machten ihn zu einem Tag der Gasterei und Freude.

18 Bet tie Jūdi, kas Sūsanā bija sapulcējušies trīspadsmitā un četrpadsmitā dienā, tie dusēja piecpadsmitā dienā un to iecēla par dzīru un līksmības dienu.

Die Juden, die zu Susan waren, versammelten sich am dreizehnten und vierzehnten Tag und ruhten erst am fünfzehnten. Sie machten diesen Tag zu einem Tag der Gasterei und Freude.

19 Tāpēc tie Jūdi, kas ciemos un miestos dzīvoja, to četrpadsmito Adara mēneša dienu cēla par prieku un dzīru un svētku dienu, un kur cits citam sūtīja dāvanas.

So machen denn die Land-Juden, die in den Ortschaften des offenen Landes wohnen, den vierzehnten des Monats Adar zu einem Tag der Freude und der Gasterei, zu einem Festtag mit gegenseitiger Zusendung von Eßportionen.

20 Un Mardakajs uzrakstīja šās lietas un sūtīja grāmatas pie visiem Jūdiem, kas bija visās ķēniņa Ahasverus valstīs tuvu un tālu,

Und Mordekai schrieb diese Dinge auf und sandte Schreiben allen Juden, die in des Königs Ahasveros Landen waren, den nahen und den fernen,

21 Tiem par stipru likumu iestādīdams, lai četrpadsmito un piecpadsmito Adara mēneša dienu ik gadus svētī,

um es ihnen zur ständigen Pflicht zu machen, daß sie den vierzehnten des Monats Adar, sowie den fünfzehnten alljährlich feiern sollten,

22 Tādēļ ka pa tām dienām Jūdi bija mieru dabūjuši no saviem ienaidniekiem, un tādēļ ka tai mēnesī viņu noskumšana bija pārvērtusies par prieku un viņu bēdas par labām dienām, lai tie tās dara par dzīru un līksmības dienām un sūta cits citam dāvinājumus un nabagiem dāvanas.

entsprechend jenen Tagen, da einst den Juden Ruhe vor den Feinden ward, sowie dem Monat, der sich für ihn aus Kummer in Fröhlichkeit, aus Trauer in einen Festtag gewandelt hatte. Sie hielten ihn als Tag der Gasterei und Freude und Zusendung von Eßportionen aneinander und von Geschenken an die Armen.

23 Un Jūdi pieņēma, kā tie bija sākuši darīt, un ko Mardakajs tiem bija rakstījis.

Die Juden machten sich zum Brauch, was sie zu tun begonnen und was einst Mordekai an sie geschrieben.

24 Proti ka Amans, Medatus dēls, tas Agaģietis, visu Jūdu ienaidnieks, pret Jūdiem bija nodomājis, tos izdeldēt, un ka viņš metis meslus, tas ir pur, tos biedināt un nomaitāt.

Denn Haman, Hammedatas Sohn, der Agagiter, der Widersacher aller Juden, hat einst die Ausrottung der Judenschaft geplant und hat das Pur, das ist das Los, werfen lassen, sie zu vernichten und zu vertilgen.

25 Bet kad (Estere) ķēniņa priekšā nākusi, tad šis caur grāmatām pavēlējis, ka viņa niknās domas, ko viņš par Jūdiem bija nodomājis, atgrieztos uz viņa galvu, un tie viņu ar viņa dēliem pakāruši pie koka.

Doch als es vor den König kam, gab er den schriftlichen Befehl. So fiel denn auf sein eigen Haupt zurück sein schlimmer Plan, den er der Judenschaft zu Leide ausgeheckt. Man hängte ihn und seine Söhne an den Galgen.

26 Tādēļ tie šās dienas sauca purim, no tā meslu vārda „pur“. Tādēļ pēc visiem tiem vārdiem tai grāmatā, un ko tie paši bija redzējuši un kas tiem bija noticis,

Deshalb hieß man die Tage Purim nach dem Worte Pur, nach der Erzählung dieses Buches, was ihnen einst in Aussicht stand, und wie es ihnen drauf erging.

27 Jūdi to iecēla un nolika priekš sevis un saviem bērniem un visiem, kas viņiem pieķērās, ka to nepārkāptu, bet ka svētītu šās divas dienas pēc viņu rakstiem un pēc viņu nospriestā laika ikgadus;

Drum machten es zu fester Pflicht und festem Brauch die Juden für sich und ihre Nachkommen sowie für alle, die sich ihnen anschließen. Unwiderruflich soll es sein: Sie haben diese beiden Tage nach Anordnung und Zeitbestimmung jedes Jahr zu feiern! Sie haben diese Tage als Gedächtnistage zu feiern, daß sie in allen Zeitaltern, Geschlechtern und in Provinzen und in Städten feierlich begangen werden.

28 Ka šīs dienas taptu pieminētas un turētas pie visiem pēcnākamiem, ikvienā augumā, ikvienā radā, ikvienā valstī un ikvienā pilsētā, un ka tās purim dienas nepārkāptu Jūdu starpā un ka viņu piemiņa netaptu aizmirsta pie viņu bērnu bērniem.

Nie sollen die Purimstage aus der Juden Mitte schwinden und ihr Gedächtnis nie bei ihren Nachkommen aufhören.

29 Un ķēniņiene Estere, Abikaīla meita, un Mardakajs, tas Jūds, rakstīja it tikuši(ar visu savu spēku un ietekmi) apstiprināt šo otru grāmatu par tiem purim.

Die Tochter Abichails und Mordekais, des Juden, die Königin Esther, verfaßte auch ein Schreiben, um die vollkommene Echtheit dieser zweiten Purimschrift vollauf zu bestätigen.

30 Un viņš sūtīja grāmatas visiem Jūdiem uz visām simts divdesmit septiņām ķēniņa Ahasverus valstīm ar miera un uzticības vārdiem,

Man sandte Schreiben allen Juden in den 127 Ländern im Reich des Ahasveros mit Grüßen und Gesetzen.

31 Lai tie šīs purim dienas pastāvīgi svētī savā nospriestā laikā, tā kā Mardakajs, tas Jūds, un ķēniņiene Estere to bija iecēluši, un tā kā tie paši sev un savam dzimumam bija apstiprinājuši, līdz ar to gavēņu un gaudu iestādījumu.

Sie sollten diese Purimstage als gesetzlich anerkennen zu ihren Zeiten, so wie sie Mordekai, der Jude, und die Königin Esther einst gesetzlich gemacht, und wie sie für sich selbst und ihre Nachkommen die Fasten und die Weheklage zum Gesetz gemacht hatten.

32 Un Estere apstiprināja ar savu pavēli šos purim likumus, un tie tapa ierakstīti grāmatā.

Und der Befehl der Esther machte diese Purimvorschriften gesetzlich. Er ward in einem Buche aufgezeichnet.