Salamans Mācītājs 1
1 Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, mācības vārdi.
Words of a preacher, son of David, king in Jerusalem:
2 Niecība vien, saka tas mācītājs, niecība vien, viss ir niecība.
Vanity of vanities, said the Preacher, vanity of vanities: the whole [is] vanity.
3 Kāds labums cilvēkam atlec no visa viņa grūta darba, ar ko viņš nodarbojās pasaulē.
What advantage [is] to man by all his labor that he labors at under the sun?
4 Cits dzimums aiziet un cits dzimums nāk; bet zeme pastāv mūžīgi.
A generation is going, and a generation is coming, and the earth is standing for all time.
5 Saule lec un saule noiet un steidzās uz savu vietu, kur tā atkal uzlec.
Also, the sun has risen, and the sun has gone in, and to its place panting it is rising there.
6 Vējš iet pret dienasvidu un iet apkārt pret ziemeļa pusi; tas pūš visapkārt griezdamies un riņķī apgriežas atpakaļ.
Going to the south, and turning around to the north, turning around, turning around, the wind is going, and by its circuits the wind has returned.
7 Visas upes ietek jūrā, tomēr jūra netop pilnāka. Tai vietā, no kurienes upes nāk, turp tās atkal atgriežas atpakaļ.
All the streams are going to the sea, and the sea is not full; to a place to where the streams are going, there they are turning back to go.
8 Visās lietās ir tik daudz grūtuma, ka neviens to nevar izteikt. Acīm nepietiek redzot, un ausīm nepietiek dzirdot.
All these things are wearying; a man is not able to speak, the eye is not satisfied by seeing, nor is the ear filled from hearing.
9 Kas jau ir bijis, tas vēl būs; un kas jau ir darīts, tas vēl taps darīts; un it nekā jauna nav pasaulē.
What [is] that which has been? It [is] that which is, and what [is] that which has been done? It [is] that which is done, and there is not an entirely new thing under the sun.
10 Vai ir kas, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir jauns? Tas jau ilgi bijis vecos laikos, kas bijuši priekš mums.
There is a thing of which [one] says: “See this, it [is] new!” Already it has been in the ages that were before us!
11 Kas pagājis, netop pieminēts; un kas nāks, to arī nepieminēs tie, kas pēc tam būs.
There is not a remembrance of former [generations]; and also of the latter that are, there is no remembrance of them with those that are at the last.
12 Es, tas mācītājs, biju ķēniņš pār Israēli Jeruzālemē.
I, a preacher, have been king over Israel in Jerusalem.
13 Un apņēmos savā sirdī, ar gudrību izmeklēt un izdibināt visu, kas apakš debess notiek. Šo grūto pūliņu Dievs cilvēku bērniem ir uzlicis, lai ar to nopūlējās.
And I have given my heart to seek and to search out by wisdom concerning all that has been done under the heavens. It [is] a sad travail God has given to the sons of man to be humbled by it.
14 Es uzlūkoju visus darbus, kas pasaulē notiek, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja.
I have seen all the works that have been done under the sun, and behold, the whole [is] vanity and distress of spirit!
15 Kas līks, nevar palikt taisns; un kā nav, to nevar skaitīt.
A crooked thing [one] is not able to make straight, and a lacking thing is not able to be numbered.
16 Es runāju savā sirdī un sacīju: redzi, es gudrībā esmu augsti cēlies un pieņēmies vairāk nekā visi, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, un mana sirds ir redzējusi gudrības un zinības papilnam.
I spoke with my heart, saying, “I, behold, have magnified and added wisdom above everyone who has been before me at Jerusalem, and my heart has seen wisdom and knowledge abundantly.
17 Un es apņēmos savā sirdī, atzīt gudrību un zinību, neprātību un ģeķību. Bet es samanīju, ka tā ir grābstīšanās pēc vēja.
And I give my heart to know wisdom, and to know madness and folly: I have known that even this [is] distress of spirit;
18 Jo kur daudz gudrības, tur ir daudz grūtības, un jo vairāk atzīšanas, jo vairāk bēdu.
for in abundance of wisdom [is] abundance of sadness, and he who adds knowledge adds pain.”
