Apustuļu Darbi 18
1 Un pēc tam Pāvils aizgāja no Atēnas un nāca uz Korintu,
Post haec egressus ab Athenis, venit Corinthum:
2 Un atrada kādu Jūdu, ar vārdu Aķilu, pēc dzimtenes no Pontus, kas nesen ar Prisķilu, savu sievu, no Itālijas bija atnācis, (tāpēc ka ķeizars Klaudijs bija pavēlējis, visiem Jūdiem iziet no Romas), un iegāja pie tiem.
et inveniens quemdam Iudaeum nomine Aquilam, Ponticum genere, qui nuper venerat ab Italia, et Priscillam uxorem eius, (eo quod praecepisset Claudius discedere omnes Iudaeos a Roma) accessit ad eos.
3 Un ar to vienādā amatā būdams viņš pie tiem palika un strādāja; jo tie savā amatā bija telšu taisītāji.
Et quia eiusdem erat artis, manebat apud eos, et operabatur: (erant autem scenofactoriae artis.)
4 Un viņš ik svētdienas mācīja baznīcā un pārliecināja gan Jūdus, gan Ģrieķus.
Et disputabat in synagoga per omne sabbatum, interponens nomen Domini Iesu, suadebatque Iudaeis, et Graecis.
5 Un kad Sīlas un Timotejs no Maķedonijas bija atnākuši, tad Pāvils garā tapa piespiests, tiem Jūdiem apliecināt, ka Jēzus esot Tas Kristus.
Cum venissent autem de Macedonia Silas et Timotheus, instabat verbo Paulus, testificans Iudaeis esse Christum Iesum.
6 Bet kad tie turējās pretī un zaimoja, tad viņš drēbes izkratījis uz tiem sacīja: jūsu asinis uz jūsu galvu! Es esmu skaidrs, no šā laika es iešu pie tiem pagāniem.
Contradicentibus autem eis, et blasphemantibus, excutiens vestimenta sua, dixit ad eos: Sanguis vester super caput vestrum: mundus ego, ex hoc ad Gentes vadam.
7 Un no turienes aizgājis tas nāca kāda cilvēka namā, kam bija vārds Justs, un tas Dievu bijās, un viņa nams pie baznīcas bija tuvu klāt.
Et migrans inde, intravit in domum cuiusdam, nomine Titi Iusti, colentis Deum, cuius domus erat coniuncta synagogae.
8 Bet Krispus, tas baznīcas virsnieks, ticēja uz To Kungu ar visu savu namu, un daudz no Korintiešiem, viņu dzirdēdami, ticēja un tapa kristīti.
Crispus autem archisynagogus credidit Domino cum omni domo sua: et multi Corinthiorum audientes credebant, et baptizabantur.
9 Un Tas Kungs naktī caur vienu parādīšanu uz Pāvilu sacīja: “Nebīsties, bet runā un neciet klusu.
Dixit autem Dominus nocte per visionem Paulo: Noli timere, sed loquere, et ne taceas:
10 Jo Es esmu ar tevi, un neviens necelsies pret tevi, ļaunu tev darīt; jo Man ir daudz ļaužu šinī pilsētā.”
propter quod ego sum tecum: et nemo apponetur tibi ut noceat te: quoniam populus est mihi multus in hac civitate.
11 Un viņš tur sabija gadu un sešus mēnešus, Dieva vārdu pie viņiem mācīdams.
Sedit autem ibi annum et sex menses, docens apud eos verbum Dei.
12 Un kad Gallions Akajā bija zemes soģis, tad tie Jūdi vienā prātā cēlās pret Pāvilu, un to veda priekš soģa krēsla,
Gallione autem proconsule Achaiae, insurrexerunt uno animo Iudaei in Paulum, et adduxerunt eum ad tribunal,
13 Sacīdami: ‘Šis tos ļaudis pārrunā Dievam kalpot pret bauslību.”
dicentes: Quia contra legem hic persuadet hominibus colere Deum.
14 Bet kad Pāvils muti gribēja atvērt, Gallions uz tiem Jūdiem sacīja: “Ja tur būtu kāds netaisns darbs jeb blēņu lieta, jūs Jūdi, tad es jūs labprāt klausītu.
Incipiente autem Paulo aperire os, dixit Gallio ad Iudaeos: Si quidem esset iniquum aliquid, aut facinus pessimum o viri Iudaei, recte vos sustinerem.
15 Bet kad nu jautāšana ir par mācību un vārdiem un bauslību, kas jums ir, tad lūkojiet jūs paši, jo es par to negribu būt tiesātājs.”
Si vero quaestiones sunt de verbo, et nominibus, legis vestrae, vos ipsi videritis: Iudex ego horum nolo esse.
16 Un viņš tos dzina nost no soģa krēsla.
Et minavit eos a tribunali.
17 Bet visi Grieķi ņēma Sostenu, to baznīcas virsnieku, un to kūla priekš soģa krēsla, un Gallions par to neko nebēdāja.
Apprehendentes autem omnes Sosthenem principem synagogae, percutiebant eum ante tribunal: et nihil eorum Gallioni curae erat.
18 Un Pāvils vēl daudz dienas tur palicis, no tiem brāļiem atvadījās, un cēlās pāri uz Sīriju, un līdz ar viņu Prisķila un Aķila, kas Kenhrejā savu galvu bija apcirpis: jo to bija solījies.
Paulus vero cum adhuc sustinuisset dies multos, fratribus valefaciens, navigavit in Syriam, (et cum eo Priscilla, et Aquila) qui sibi totonderat in Cenchris caput: habebat enim votum.
19 Un viņš nonāca uz Efesu un tos tur atstāja, bet pats iegāja baznīcā un sarunājās ar tiem Jūdiem.
Devenitque Ephesum, et illos ibi reliquit. Ipse vero ingressus synagogam, disputabat cum Iudaeis.
20 Un kad tie viņu lūdza, ilgāki pie tiem palikt, tad viņš negribēja,
Rogantibus autem eis ut ampliori tempore maneret, non consensit,
21 Bet šķīrās no tiem sacīdams: “Nākamie svētki man visādā vīzē jāsvētī Jeruzālemē, bet es atkal atgriezīšos pie jums, ja Dievs grib;” un viņš aizcēlās no Efesus.
sed valefaciens, et dicens, Iterum revertar ad vos Deo volente, profectus est ab Epheso.
22 Un uz Cezareju nācis viņš nogāja un apsveicināja to draudzi un devās uz Antioķiju.
Et descendens Caesaream, ascendit, et salutavit Ecclesiam, et descendit Antiochiam.
23 Un tur kādu laiku palicis, viņš izgāja un pēc kārtas pārstaigāja Galatijas un Friģijas tiesu un stiprināja visus mācekļus.
Et facto ibi aliquanto tempore profectus est, perambulans ex ordine Galatiam regionem, et Phrygiam, confirmans omnes discipulos.
24 Bet viens Jūdu vīrs, ar vārdu Apollus, dzimis Aleksandriets, vīrs, varens vārdos, nonāca uz Efesu; tas bija spēcīgs rakstos.
Iudaeus autem quidam, Apollo nomine, Alexandrinus genere, vir eloquens, devenit Ephesum, potens in scripturis.
25 Šis bija mācīts Tā Kunga ceļā, un karstā garā tas runāja un mācīja skaidri visu no Tā Kunga, jebšu viņš Jāņa kristību vien pazina.
Hic erat edoctus viam Domini: et fervens spiritu loquebatur, et docebat diligenter ea, quae sunt Iesu, sciens tantum baptisma Ioannis.
26 Un tas iesāka droši runāt baznīcā. Un viņu dzirdējuši, Aķila un Prisķila viņu ņēma pie sevis un viņam vēl skaidrāki Tā Kunga ceļu izstāstīja.
Hic ergo coepit fiducialiter agere in synagoga. Quem cum audissent Priscilla et Aquila, assumpserunt eum, et diligentius exposuerunt ei viam Domini.
27 Un kad viņš gribēja noiet uz Akaju, tad tie brāļi tos mācekļus lūdza caur rakstiem, lai viņu uzņem; šis tur nonācis, daudz ir palīdzējis tiem, kas caur žēlastību ticēja.
Cum autem vellet ire Achaiam, exhortati fratres, scripserunt discipulis ut susciperent eum. Qui cum venisset, contulit multum his, qui crediderant.
28 Jo viņš tos Jūdus stipri pārliecināja, visu ļaužu priekšā no tiem rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Tas Kristus.
Vehementer enim Iudaeos revincebat publice, ostendens per Scripturas, esse Christum Iesum.
