Apustuļu Darbi 12
1 Un ap to pašu laiku ķēniņš Hērodus kādiem no tās draudzes pielika rokas, tiem ļaunu darīdams,
Eodem autem tempore misit Herodes rex manus, ut affligeret quosdam de Ecclesia.
2 Un nokāva ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli.
Occidit autem Iacobum fratrem Ioannis gladio.
3 Un redzēdams, ka tas tiem Jūdu ļaudīm patika, viņš turklāt arī vēl Pēteri sagrāba, (bet bija tās neraudzētās maizes dienas)
Videns autem quia placeret Iudaeis, apposuit ut apprehenderet et Petrum. Erant autem dies Azymorum.
4 Un sagrābis to lika cietumā, un to nodeva sešpadsmit karavīriem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Lieldienas tiem ļaudīm vest priekšā.
Quem cum apprehendisset, misit in carcerem, tradens quattuor quaternionibus militum ad custodiendum, volens post Pascha producere eum populo.
5 Tad nu Pēteris cietumā tapa sargāts; bet tā draudze bez mitēšanās lūdza Dievu par viņu.
Et Petrus quidem servabatur in carcere. Oratio autem fiebant sine intermissione ab Ecclesia ad Deum pro eo.
6 Un kad Hērodus viņu gribēja priekšā vest, tanī pašā naktī Pēteris gulēja starp diviem karavīriem, ar divām ķēdēm saistīts, un tie sargi priekš durvīm sargāja to cietumu.
Cum autem producturus eum esset Herodes, in ipsa nocte erat Petrus dormiens inter duos milites, vinctus catenis duabus: et custodes ante ostium custodiebant carcerem.
7 Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās, un gaišums spīdēja tanī ēkā; un viņš piesita Pēterim pie sāniem un to uzmodināja sacīdams: “Celies drīz!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām.
Et ecce Angelus Domini astitit: et lumen refulsit in habitaculo: percussoque latere Petri, excitavit eum, dicens: Surge velociter. Et ceciderunt catenae de manibus eius.
8 Un tas eņģelis uz to sacīja: “Apjozies un apauni kājas!” Un tas tā darīja. Un viņš uz to sacīja: “Apmet savu mēteli un nāc man līdz.”
Dixit autem Angelus ad eum: Praecingere, et calcea te caligas tuas. Et fecit sic. Et dixit illi: Circumda tibi vestimentum tuum, et sequere me.
9 Un tas iznācis viņam gāja līdz un nezināja to tiešām caur eņģeli notiekam; bet tam likās, ka redzot kādu parādīšanu.
Et exiens sequebatur eum, et nesciebat quia verum est, quod fiebat per angelum: existimabat enim se visum videre.
10 Un caur pirmo un otru vakti gājuši, tie nāca pie tiem dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie paši no sevis tiem atdarījās; un izgājuši tie vienu ielu nostaigāja un tūdaļ tas eņģelis no tā atstājās.
Transeuntes autem primam et secundam custodiam, venerunt ad portam ferream, quae ducit ad civitatem: quae ultro aperta est eis. Et exeuntes processerunt vicum unum: et continuo discessit Angelus ab eo.
11 Un Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs Savu eņģeli ir sūtījis un mani izpestījis no Hērodus rokas un no visas Jūdu ļaužu gaidīšanas.”
Et Petrus ad se reversus, dixit: Nunc scio vere quia misit Dominus Angelum suum, et eripuit me de manu Herodis, et de omni expectatione plebis Iudaeorum.
12 Un to nopratis viņš nāca pie Marijas nama, kas bija māte Jānim, kam pavārds Marks; tur daudz bija sapulcējušies Dievu lūgt.
Consideransque venit ad domum Mariae matris Ioannis, qui cognominatus est Marcus, ubi erant multi congregati, et orantes.
13 Un Pēterim pie vārtu durvīm klaudzinot, viena kalpone, ar vārdu Rode, nāca klausīties.
Pulsante autem eo ostium ianuae, processit puella ad videndum, nomine Rhode.
14 Un Pētera balsi pazīdama, tā aiz prieka tos vārtus neatdarīja, bet ietecēja un pasludināja, ka Pēteris stāvot priekš vārtiem.
Et ut cognovit vocem Petri, prae gaudio non aperuit ianuam, sed intro currens nunciavit stare Petrum ante ianuam.
15 Bet tie uz viņu sacīja: “Vai tu traka?” Bet viņa uz to pastāvēja, tā esot. Bet tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.”
At illi dixerunt ad eam: Insanis. Illa autem affirmabat sic se habere. Illi autem dicebant: Angelus eius est.
16 Bet Pēteris joprojām klaudzināja; un atdarījuši tie viņu redzēja un iztrūkās.
Petrus autem perseverabat pulsans. Cum autem aperuissent ostium, viderunt eum, et obstupuerunt.
17 Bet viņš meta ar roku, lai būtu klusu, un tiem stāstīja, kā Tas Kungs viņu bija izvedis no cietuma. Un viņš sacīja: “Pasakiet to Jēkabam un tiem brāļiem;” un viņš izgājis devās uz citu vietu.
Annuens autem eis manu ut tacerent, narravit quomodo Dominus eduxisset eum de carcere, dixitque: Nunciate Iacobo, et fratribus haec. Et egressus abiit in alium locum.
18 Un kad gaisma ausa, tad tie karavīri gauži iztrūkās, kas gan ar Pēteri esot noticis.
Facta autem die, erat non parva turbatio inter milites, quidnam factum esset de Petro.
19 Bet kad Hērodus viņu bija meklējis un nebija atradis, tad viņš tos sargus priekš tiesas izvaicājis pavēlēja, tos novest (pie nāves); un viņš nogāja no Jūdu zemes uz Cezareju un tur mita.
Herodes autem cum requisisset eum, et non invenisset, inquisitione facta de custodibus, iussit eos duci: descendensque a Iudaea in Caesaream, ibi commoratus est.
20 Un Hērodus apņēmās karot pret Tirus un Sidonas ļaudīm; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa, un pārrunājuši Blastu, kas bija uzraugs pār tā ķēniņa guļamo kambari, tie lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme savu uzturu ņēma no ķēniņa zemes.
Erat autem iratus Tyriis, et Sidoniis. At illi unanimes venerunt ad eum, et persuaso Blasto, qui erat super cubiculum regis, postulabant pacem, eo quod alerentur regiones eorum ab illo.
21 Un kādā noliktā dienā Hērodus aptērpās ar ķēniņa drēbēm un sēdēja uz goda krēsla un uz tiem runāja ļaužu priekšā.
Statuto autem die Herodes vestitus veste regia, sedit pro tribunali, et concionabatur ad eos.
22 Un tie ļaudis uzkliedza: “Tā ir dieva un ne cilvēka balss.”
Populus autem acclamabat: Dei voces, et non hominis.
23 Un tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš Dievam to godu nedeva. Un viņš no tārpiem tapa ēsts un nomira.
Confestim autem percussit eum Angelus Domini, eo quod non dedisset honorem Deo: et consumptus a vermibus, expiravit.
24 Bet Dieva vārds auga un vairojās.
Verbum autem Domini crescebat, et multiplicabatur.
25 Bet Barnaba un Sauls, kad tie to palīdzību bija nonesuši, griezās atpakaļ no Jeruzālemes un ņēma līdz arī Jāni, ar pavārdu Marks.
Barnabas autem et Saulus reversi sunt ab Ierosolymis expleto ministerio, assumpto Ioanne, qui cognominatus est Marcus.
