Otra Samuela 22
1 Un Dāvids runāja Tā Kunga priekšā šīs dziesmas vārdus tai dienā, kad Tas Kungs viņu bija atpestījis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas; un viņš sacīja:
David sang HERREN denne Sang, dengang HERREN havde frelst ham af alle hans Fjenders og af Sauls Hånd.
2 Tas Kungs ir mans akmens kalns un mana pils un mans glābējs.
Han sang: "HERRE, min Klippe, min Borg, min Befrier,
3 Dievs ir mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un manas pestīšanas rags, mans augstais palīgs, un mana glābšana, mans Pestītājs, kas mani no varas darba atpestī.
min Gud, mit Bjerg, hvortil jeg tyr, mit Skjold, mit Frelseshorn, mit Værn, min Tilflugt, min Frelser, som frelser mig fra Vold!
4 Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem.
Jeg påkalder HERREN, den Højlovede, og frelses fra mine Fjender.
5 Jo nāves viļņi mani apņēma un posta upes mani izbiedēja,
Dødens Brændinger omsluttede mig, Ødelæggelsens Strømme forfærdede mig,
Dødsrigets Reb omspændte mig, Dødens Snarer faldt over mig; (Sheol h7585)
7 Savās bēdās es piesaucu To Kungu, es piesaucu savu Dievu; tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs.
i min Vånde påkaldte jeg HERREN og råbte til min Gud. Han hørte min Røst fra sin Helligdom, mit Råb fandt ind til hans Ører!
8 Zeme tapa kustināta un drebēja, un debesu stiprumi kustējās un trīcēja, kad Viņš apskaitās.
Da rystede Jorden og skjalv, Himlens Grundvolde bæved og rysted, thi hans Vrede blussede op.
9 Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās.
Røg for ud af hans Næse, fortærende Ild af hans Mund, Gløder gnistrede fra ham.
10 Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām.
Han sænkede Himlen, steg ned med Skymulm under sine Fødder;
11 Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, un parādījās uz vēja spārniem.
båret af Keruber fløj han, svæved på Vindens Vinger;
12 Viņš lika tumsu ap Sevi par telti, un melnus ūdeņus un biezus mākoņus.
han omgav sig med Mulm som en Bolig, mørke Vandmasser, vandfyldte Skyer.
13 No spožuma Viņa priekšā iedegās ugunīgi zibeņi.
Fra Glansen foran ham for der Hagl og Ildgløder ud.
14 Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla Savu balsi.
HERREN tordned fra Himlen, den Højeste lod høre sin Røst;
15 Un Viņš meta bultas un tos izklīdināja, Viņš meta zibeņus un tos iztrūcināja.
han udslynged Pile, adsplittede dem, lod Lynene funkle og skræmmede dem.
16 Jūras dibeni rādījās, zemes pamati tapa atklāti no Tā Kunga bāršanas, no Viņa nāšu dvašas pūšanas.
Havets Bund kom til Syne, Jordens Grundvolde blottedes ved HERRENs Trusel, for hans Vredes Pust.
17 Viņš izstiepa (roku) no augstības un satvēra mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem.
Han udrakte Hånden fra det høje og greb mig, drog mig op af de vældige Vande,
18 Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo varenāki nekā es.
frelste mig fra mine mægtige Fjender, fra mine Avindsmænd; de var mig for stærke.
19 Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums.
På min Ulykkes Dag faldt de over mig, men HERREN blev mig et Værn.
20 Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani.
Han førte mig ud i åbent Land, han frelste mig, thi han havde Behag i mig.
21 Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, Viņš man atlīdzina pēc manu roku šķīstības.
HERREN gengældte mig efter min Retfærd, lønned mig efter mine Hænders Uskyld;
22 Jo es sargāju Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva.
thi jeg holdt mig til HERRENs Veje, svigted i Gudløshed ikke min Gud;
23 Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis.
hans Bud stod mig alle for Øje, jeg veg ikke fra hans Love.
24 Bet es biju bezvainīgs Viņa priekšā un sargājos noziegties.
Ustraffelig var jeg for ham og vogtede mig for Brøde.
25 Un Tas Kungs man atlīdzina pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības priekš Viņa acīm.
HERREN lønned mig efter min Retfærd, mine Hænders Uskyld, som var ham for Øje!
26 Pie tiem svētiem Tu rādies svēts, un pie tiem sirdsskaidriem vīriem Tu rādies skaidrs.
Du viser dig from mod den fromme, retsindig mod den retsindige,
27 Pie tiem šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie tiem pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini).
du viser dig ren mod den rene og vrang mod den svigefulde.
28 Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī, un Tavas acis ir pret tiem lepniem, tos pazemot.
De arme giver du Frelse, hovmodiges Øjne Skam!
29 Jo Tu Kungs esi mans spīdeklis. Tas Kungs dara manu tumsību gaišu.
Ja, du er min Lampe, HERRE! HERREN opklarer mit Mørke.
30 Jo ar Tevi es varu sadauzīt karaspēku, ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem.
Thi ved din Hjælp søndrer jeg Mure, ved min Guds Hjælp springer jeg over Volde.
31 Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas.
Fuldkommen er Guds Vej, lutret er HERRENs Ord. Han er et Skjold for alle, der sætter deres Lid til ham.
32 Jo kur ir kāds Dievs, kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums, kā vien mūsu Dievs?
Ja, hvem er Gud uden HERREN, hvem er en Klippe uden vor Gud,
33 Tas stiprais Dievs ir mans varenais patvērums, un Viņš vada to taisno pa Savu ceļu.
den Gud, der omgjorded mig med Kraft, jævnede Vejen for mig,
34 Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā.
gjorde mine Fødder som Hindens og gav mig Fodfæste på Højne,
35 Viņš manas rokas māca karot, ka mans elkonis uzvelk vara stopus.
oplærte min Hånd til Krig, så mine Arme spændte Kobberbuen?
36 Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava laipnība mani paaugstina.
Du gav mig din Frelses Skjold, din Nedladelse gjorde mig stor;
37 Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši.
du skaffede Plads for mine Skridt, mine Ankler vaklede ikke.
38 Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem, un tos iznīcināšu un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos nebūšu izdeldējis.
Jeg jog mine Fjender, indhentede dem, vendte først om, da de var gjort til intet,
39 Es tos izdeldēšu un tos satriekšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām.
slog dem ned, så de ej kunde rejse sig, men lå faldne under min Fod.
40 Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas.
Du omgjorded mig med Kraft til Kampen, mine Modstandere tvang du i Knæ for mig;
41 Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā un savus nīdētājus es iznīcināšu.
du slog mine Fjender på Flugt mine Avindsmænd ryddede jeg af Vejen.
42 Tie skatās visapkārt, bet glābēja nav, - uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild.
De råbte, men ingen hjalp, til HERREN, han svared dem ikke.
43 Es tos sagrūdīšu kā zemes pīšļus, es tos samīšu un izkaisīšu kā dubļus uz ielām.
Jeg knuste dem som Jordens Støv, som Gadeskarn tramped jeg på dem.
44 Tu mani izglābi no manu ļaužu ķildām, Tu mani lieci par galvu tautām: ļaudis, ko es nepazinu, man kalpo.
Du friede mig af Folkekampe, du satte mig til Folkeslags Høvding; nu tjener mig ukendte Folk;
45 Svešinieku bērni mīlīgi izrādās manā priekšā; kad viņu auss dzird, tad tie man paklausa.
Udlandets Sønner kryber for mig; blot de hører om mig, lyder de mig:
46 Svešinieku bērni nonīkst un drebēdami iziet no savām pilīm.
Udlandets Sønner vansmægter, kommer skælvende frem af deres Skjul.
47 Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans Patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, manas pestīšanas Klints,
HERREN lever, højlovet min Klippe, ophøjet være min Frelses Gud,
48 Tas stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis,
den Gud, som giver mig Hævn, lægger Folkeslag under min Fod
49 Un kas mani izvada no maniem ienaidniekiem. Un Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani cēlās, no tiem varas darītājiem Tu mani izglābi.
og frier mig fra mine Fjender! Du ophøjer mig over mine Modstandere, fra Voldsmænd frelser du mig.
50 Tāpēc es Tevi, Kungs, slavēšu starp tautām un dziedāšu Tavam vārdam.
HERRE, derfor priser jeg dig blandt Folkene og lovsynger dit Navn,
51 Viņš Savam ķēniņam parāda lielu pestīšanu un dara labu Savam svaidītam Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi.
du, som kraftig hjælper din Konge og viser din Salvede Miskundhed. David og hans Æt evindelig.
