Otra Samuela 20
1 Un tur gadījās netikls vīrs, Šebus vārdā, Bikra dēls, Benjaminietis; tas pūta trumetes un sacīja: mums daļas nav pie Dāvida, nedz mantības pie Isajus dēla, - ikviens no Israēla ejat savā dzīvoklī!
Nun war dort von ungefähr ein nichtswürdiger Mensch, ein Benjaminit, Namens Seba, Sohn Bichris, mit anwesend; der stieß in die Posaune und rief: Wir haben keinen Teil an David und kein Erbe am Sohn Isais - ein jeder in seine Heimat, Israel!
2 Tad visi Israēla vīri gāja nost no Dāvida, Šebum, Bikra dēlam, pakaļ. Bet Jūda vīri turējās pie sava ķēniņa, no Jardānes līdz Jeruzālemei.
Da fielen die Israeliten insgesamt von David zu Seba, dem Sohne Bichris, ab; die Judäer hingegen scharten sich um ihren König vom Jordan an bis nach Jerusalem.
3 Kad nu Dāvids uz Jeruzālemi pārnāca savā namā, tad ķēniņš ņēma tās desmit sievas, savas liekas sievas ko viņš bija atstājis, to namu sargāt, un tās ielika kādā sargu namā un tās apgādāja, bet vairs pie tām negāja. Un tās bija ieslēgtas līdz savai miršanas dienai un dzīvoja par atraitnēm.
Als nun David nach Jerusalem in seinen Palast gelangt war, ließ er die zehn Kebsweiber, die er zur Bewachung des Palastes zurückgelassen hatte, in ein besonderes Haus bringen und versorgte sie, jedoch ohne ihnen beizuwohnen. So lebten sie abgeschlossen bis an ihren Tod, bei Lebzeiten schon im Witwenstande.
4 Un ķēniņš sacīja uz Amasu: sasauc man Jūda vīrus uz trešo dienu, un stāvi tu arīdzan te.
Sodann gebot der König Amasa: Biete mir die Judäer in drei Tagen auf; du selbst stelle dich dann hier!
5 Tad Amasus gāja, Jūdu sasaukt, bet viņš kavējās pāri par nolikto laiku, ko tas viņam bija nolicis.
Amasa machte sich auf den Weg, die Judäer aufzubieten. Als er jedoch über die Zeit hinaus verzog, die er ihm bestimmt hatte,
6 Tad Dāvids sacīja uz Abizaju: nu mums Šebus, Bikra dēls, darīs vairāk ļaunuma nekā Absaloms. Ņem sava kunga kalpus un dzenies viņam pakaļ, ka viņš netiek stiprās pilsētās un neizzūd no mūsu acīm.
sagte David zu Joab: Nun wird uns Seba, der Sohn Bichris, noch größeres Unheil zufügen als Absalom; nimm du deines Herrn Leute und setze ihm nach, daß er nicht etwa befestigte Städte gewinnt und unser Auge beschattet.
7 Tad Joaba vīri viņam izgāja pakaļ, ir tie Krieti un Plieti un visi varenie. Un tie izgāja no Jeruzālemes, Šebum, Bikra dēlam, dzīties pakaļ.
So zog denn Joab mit Abisai an der Spitze seiner Truppe aus samt den Krethern und Plethern und den sämtlichen Gibborim. Sie verließen Jerusalem, um Seba, dem Sohne Bichris, nachzusetzen.
8 Kad tie nu pie tā lielā akmens nāca, kas ir Gibeonā, tad Amasus tos sastapa, bet Joabs bija apjozies pār savām drēbēm, kas viņam bija mugurā, un pār tām bija josta, kur zobens bija piesiets uz viņa gurniem savās makstīs, šis izslīdēja un tas (zobens) nokrita zemē.
Während sie sich nun bei dem großen Steine, der bei Gibeon liegt, befanden, ging Amasa vor ihnen her. Joab aber hatte unter dem Waffenrock ein Schwert in der Hand und darüber hatte er sich ein Schwert umgegürtet, das mit der Scheide an seiner Hüfte festgeknüpft war; das glitt ihm heraus und fiel zu Boden.
9 Un Joabs sacīja uz Amasu: vai tev labi klājās, mans brāli? Un Joabs satvēra ar labo roku Amasus bārdu, viņu skūpstīt.
Nun fragte Joab Amasa: Geht es dir gut, mein Bruder? Dabei faßte Joab Amasa mit der rechten Hand am Bart, um ihn zu küssen.
10 Un Amasus nesargājās no tā zobena, kas bija Joaba rokā, un tas viņam to iedūra vēderā, ka viņa iekšas izgāzās zemē un viņam otras reizes vairs nevajadzēja, un viņš nomira. Bet Joabs un viņa brālis Abizajus dzinās pakaļ Šebum, Bikra dēlam.
Amasa aber hatte das Schwert nicht beachtet, das Joab in der Hand hielt, und so stieß er es ihm in den Leib, daß er seine Eingeweide zur Erde schüttete und starb, ohne daß er ihm einen zweiten Stoß gab. Joab aber und sein Bruder Abisai setzten alsdann Seba, dem Sohne Bichris, nach.
11 Un viens vīrs no Joaba puišiem palika pie viņa stāvot un sacīja: kam labs prāts ir pie Joaba, un kas Dāvidam (pieķeras), tas lai iet Joabam pakaļ.
Einer aus Joabs Truppe aber mußte bei ihm stehen bleiben und rufen: Wer es mit Joab und wer zu David hält, ziehe Joab nach!
12 Bet Amasus vārtījās asinīs ceļa vidū. Kad nu tas vīrs redzēja, ka visi ļaudis tur apstājās, tad viņš Amasu no ceļa novēla uz tīrumu un uzmeta viņam drēbes, tāpēc ka redzēja, ka ikviens, kas pie viņa pienāca, apstājās.
Da aber Amasa mit Blut besudelt mitten im Wege lag, und der Mann sah, wie die Leute alle stehen blieben, schob er Amasa beiseite vom Weg hinweg aufs Feld und warf einen Mantel über ihn, nachdem er bemerkt hatte, wie jeder, der an ihm vorbeikam, stehen blieb.
13 Kad viņš nu no ceļa bija novelts, tad visi ļaudis gāja garām, Joabam pakaļ, Šebum, Bikra dēlam pakaļ dzīties.
Nachdem er ihn vom Wege weggeschafft hatte, zog jedermann Joab nach, um Seba, dem Sohne Bichris, nachzusetzen.
14 Un viņš gāja pa visām Israēla ciltīm uz Abelu un BetMaāku, un pa visu Berim-tiesu, un tie sapulcējās un gāja viņam pakaļ.
Der durchzog jedoch alle Stämme Israels bis nach Abel Beth Maacha, und alle Bichriter kamen zuhauf und drangen ihm nach dort ein.
15 Un tie nāca un apmetās pret viņu Abel BetMaākā un uzmeta valni pret to pilsētu un tas stāvēja pie mūra, un visi ļaudis, kas pie Joaba bija, meklēja to mūri postīt un apgāzt.
Aber sie rückten nach, belagerten ihn in Abel Beth Maacha und schütteten gegen die Stadt einen Wall auf; der kam auf den Festungsgraben zu stehen. Dann übte das ganze Heer, das Joab bei sich hatte sein Zerstörungswerk, um die Mauer zu Falle zu bringen.
16 Tad viena gudra sieva no pilsētas sauca: klausiet, klausiet, sakāt jel Joabam: nāc šurp, es ar tevi gribu runāt.
Da rief eine kluge Frau aus der Stadt heraus: Hört! Hört! Richtet doch dem Joab aus: Komm daher, ich möchte dich sprechen!
17 Kad viņš nu pie tās atnāca, tad tā sieva sacīja: vai tu esi Joabs? Un viņš sacīja: es tas esmu. Un tā uz viņu sacīja: klausies savas kalpones vārdus. Un viņš sacīja: es klausos.
Als er nun zu ihr hinkam, fragte das Weib: Bist du Joab? Er sagte: Ja! Da sprach sie zu ihm: So höre die Worte deiner Sklavin an! Er antwortete: Ich höre!
18 Tad viņa teica un sacīja: vecos laikos tā mēdza runāt: kas vaicā, lai vaicā Abelā, un tā tika galā.
Da sprach sie wie folgt: In alter Zeit galt es als Sprichwort: Man frage doch nach in Abel und in Dan, ob da außer Brauch gekommen,
19 Es esmu no tiem mierīgiem un uzticīgiem iekš Israēla, un tu meklē tādu pilsētu izdeldēt, kas ir māte iekš Israēla. Kāpēc tu gribi aprīt Tā Kunga mantību?
was die Getreuen Israels verordnet haben! Du suchst eine Stadt und Mutter in Israel zu Grunde zu richten: warum verdirbst du das Erbe Jahwes?
20 Tad Joabs atbildēja un sacīja: lai Dievs pasargā, lai Dievs pasargā, ka es aprītu un ka es izdeldētu; tas tā nav.
Joab entgegnete: Das liegt mir ganz fern! Ich will nicht verderben und nicht vernichten!
21 Bet viens vīrs no Efraīma kalniem, Šebus vārdā, Bikra dēls, tas savu roku pacēlis pret ķēniņu, pret Dāvidu; dodiet man to vien, tad es aiziešu projām no pilsētas. Tad tā sieva sacīja uz Joabu: redzi, viņa galva pie tevis taps nomesta pāri pār mūri.
Nicht darum handelt es sich, sondern ein Mann vom Gebirge Ephraim, Namens Seba, Sohn Bichris, hat seine Hand gegen den König David erhoben: gebt ihn allein heraus, so will ich von der Stadt abziehen! Das Weib erwiderte Joab: Sofort soll dir sein Kopf über die Mauer zugeworfen werden.
22 Un tā sieva nāca pie visiem ļaudīm ar savu gudrību, un tie Šebum, Bikra dēlam, nocirta galvu un to izmeta Joabam ārā. Tad viņš pūta trumetes, un tie izklīda no tās pilsētas projām, ikviens savā dzīvoklī, un Joabs griezās atpakaļ uz Jeruzālemi pie ķēniņa.
Hierauf beredete sie mit ihrer Klugheit die ganze Stadt, daß sie Seba, dem Sohne Bichris, den Kopf abhieben und ihn Joab zuwarfen. Der ließ alsdann die Trompete blasen, daß sich das Heer auflöste und von der Stadt abzog, jedermann nach seiner Heimat, während sich Joab zum Könige nach Jerusalem zurückbegab.
23 Un Joabs bija pār visu Israēla karaspēku, un Benajus, Jojada dēls, pār tiem Krietiem un Plietiem,
Joab war über das gesamte Heer gesetzt, Benaja, der Sohn Jehojadas, über die Krether und die Plether,
24 Un Adorams bija pār tiem darbiniekiem un Jehošafats, Aķiluda dēls, bija kanclers,
Adoniram über die Fron; Josaphat, der Sohn Ahiluds, war Kanzler,
25 Un Zejus bija rakstu vedējs, un Cadoks un Abjatars bija priesteri,
Seja war Staatsschreiber, Zadok und Abjathar waren Priester.
26 Un arī Irus, Jaīra dēls, bija pie Dāvida lielskungs.
Der Jairit Ira war gleichfalls Priester bei David.
