< Otra Ķēniņu 23 >
1 Tad ķēniņš sūtīja, un pie viņa sapulcinājās visi vecaji no Jūda un Jeruzālemes.
А цар послав, і зібрали до нього всіх старши́х Юди та Єрусалиму.
2 Un ķēniņš gāja Tā Kunga namā un līdz ar viņu visi Jūda vīri un visi Jeruzālemes iedzīvotāji un visi priesteri un pravieši un visi ļaudis, gan mazi, gan lieli. Un viņš lasīja priekš viņu ausīm visus vārdus no tās derības grāmatas, kas bija atrasta Tā Kunga namā.
І ввійшов до Господнього дому цар та кожен муж Юди, а з ним усі мешканці Єрусалиму, і священики, і пророки, і ввесь народ від мало́го й аж до великого, і він прочитав до їхніх ушей усі слова́ Книги Заповіту, зна́йденої в Господньому домі.
3 Un ķēniņš stāvēja tai augstajā vietā un derēja derību priekš Tā Kunga vaiga, Tam Kungam pakaļ staigāt un turēt Viņa baušļus un Viņa liecības un Viņa likumus no visas sirds un no visas dvēseles, stipri turēt šās derības vārdus, kas bija rakstīti šai grāmatā. Un visi ļaudis uzņēma šo derību.
І став цар на підвищенні, і склав заповіта перед Господнім лицем, щоб ходити за Господом та доде́ржувати заповіді Його, і сві́дчення Його, і постанови Його всім серцем та всією душею, щоб виконати слова́ того заповіту, що написані в тій книзі. І ввесь народ пристав до заповіту.
4 Un ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilķijam, un otras kārtas priesteriem un sliekšņa sargiem, iznest no Tā Kunga nama visus rīkus, kas bija taisīti Baālam un Ašerai un visam debess pulkam, un viņš tos sadedzināja ārā aiz Jeruzālemes Kidronas ielejā un viņu pīšļus lika nest uz Bēteli.
І наказав цар Хілкійї, великому священикові, й іншим священикам та сторожа́м поро́га, щоб повино́сили з Господнього храму всі речі, зро́блені для Ваала та для Аста́рти, та для всіх небесних світил. І він попали́в їх поза Єрусалимом на кедро́нських поля́х, а їхній по́рох відніс до Бет-Елу.
5 Viņš arī nocēla tos kalnu priesterus, ko Jūda ķēniņi bija iecēluši, kvēpināt uz kalniem Jūda pilsētas un ap Jeruzālemi, arī tos, kas kvēpināja Baālam, saulei un mēnesim un zvaigznēm un visam debess pulkam.
І він поскидав жерці́в, що їх понаставля́ли були Юдині царі, і що вони кадили на па́гірках по Юдиних містах та в око́лицях Єрусалиму, і кадили для Ваала, і для сонця, і для місяця, і для планет, і для всіх небесних світил.
6 Viņš arī izmeta to Ašeru no Tā Kunga nama ārā aiz Jeruzālemes pie Kidronas upes un to sadedzināja pie Kidronas upes un to sagrūda pīšļos un nometa viņas pīšļus uz ļaužu bērnu kapiem.
І він виніс Астарту з Господнього дому поза Єрусалим до кедро́нської долини, та й спалив її в кедро́нській долині, і стер на по́рох, а її по́рох кинув на гроби́ звичайних людей.
7 Viņš noplēsa arī maucinieku namus, kas pie Tā Kunga nama bija, kur sievas auda teltis priekš Ašeras.
І він порозбива́в доми культу блудодійників, що були при Господньому домі, де жінки́ ткали завісу для Аста́рти.
8 Un viņš saaicināja visus priesterus no Jūda pilsētām un sagānīja tos kalnu altārus, kur tie svētītāji bija kvēpinājuši, no Ģebas līdz Bēršebai, un noplēsa elku altārus pie vārtiem, to, kas bija Jozuas, pilsētas virsnieka, vārtu priekšā, (un to, kas) bija pa kreiso roku, kad ieiet pilsētas vārtos.
І він ви́провадив усіх священиків з Юдиних міст, і опога́нив па́гірки, де священики кадили, від Ґеви аж до Беер-Шеви, і порозбивав па́гірки брам, що були при вході брами Ісуса, зверхника міста, що ліво́руч тому́, хто вхо́див до брами міста.
9 Bet kalnu priesteri neupurēja uz Tā Kunga altāra Jeruzālemē, bet tie ēda neraudzētu maizi starp saviem brāļiem.
Але священики па́гірків не вхо́дили до Господнього же́ртівника в Єрусалимі, а тільки їли прісне́ серед своїх братів.
10 Viņš sagānīja arī Tovetu, Inoma bērnu ielejā, ka neviens savam dēlam vai meitai neliktu caur uguni iet Molokam.
І він опога́нив місце ста́влення на огні, що в долині Гінномового сина, щоб ніхто не перево́див через огонь сина свого та дочку́ свою для Молоха.
11 Viņš arī atmeta tos zirgus, ko Jūda ķēniņi saulei bija cēluši, kur Tā Kunga namā iet, pie kambarjunkura NetanMeleka kambara, kas iekš Parvarim, un sadedzināja arī saules ratus ar uguni.
І він повідставляв коні, яких давали Юдині царі для сонця, від входу до Господнього дому, при кімна́ті є́внуха Нетан-Мелеха, що був у Парварімі, а колесни́ці сонця попали́в ув огні.
12 Viņš noplēsa arī tos altārus, kas bija uz Ahaza augšistabas jumta, ko Jūda ķēniņi bija taisījuši līdz ar tiem altāriem, ko Manasus bija taisījis Tā Kunga nama abos pagalmos, un tos sagrūda un meta viņu pīšļus Kidronas upē.
А же́ртівники, що були на даху́ Ахазової го́рниці, що пороби́ли Юдині царі, та жертівники, що пороби́в Манасія на двох подві́р'ях Господнього дому, цар порозбива́в. І він звідти побіг, і кинув їхній по́рох до кедро́нського пото́ку.
13 Un ķēniņš sagānīja tos kalnu altārus Jeruzālemes priekšā, pa labo roku samaitāšanas kalnam, ko Salamans, Israēla ķēniņš, bija uztaisījis Astartei, Sidona negantībai, un Kamosam, Moaba negantībai, un Milkonam, Amona bērnu negantībai.
А па́гірки, що навпроти Єрусалиму, право́руч гори Згуби, які побудува́в був Соломон, Ізраїлів цар, для Астарти, гидо́ти сидо́нської, і для Кемота, гидо́ти моавської, і для Мілкома, гидо́ти Аммонових синів, цар поопога́нював.
14 Un viņš sadragāja tos stabus un nopostīja tās Ašeras un pildīja viņu vietas ar cilvēku kauliem.
І він порозбивав стовпи для богів, і постинав посвя́чені дере́ва, а їхнє місце напо́внив лю́дськими кістка́ми.
15 Viņš noplēsa arī to altāri, kas bija Bētelē, to kalna namu, ko Jerobeams, Nebata dēls, bija taisījis, kas Israēli paveda uz grēkiem: to altāri un kalna namu viņš noplēsa un sadedzināja to kalna namu un to sagrūda pīšļos un sadedzināja to Ašeru.
А також жертівника, що в Бет-Елі, па́гірка, що зробив був Єровоам, син Неватів, що ввів у гріх Ізраїля, також же́ртівника цього та цього па́гірка він розбив, і спалив того па́гірка та стер на по́рох, і Аста́рту спалив.
16 Un Josija apgriezās un redzēja tos kapus, kas tur tanī kalnā bija; un viņš sūtīja un ņēma tos kaulus no tiem kapiem un tos sadedzināja uz tā altāra un to sagānīja pēc Tā Kunga vārda, ko tas Dieva vīrs bija sludinājis, kas šīs lietas sludināja.
І оберну́вся Йосі́я, та й побачив гроби́, що були там на горі. І послав він, і позабирав кості з гробі́в, і попали́в на жертівнику, — і опога́нив його, за словом Господнім, яке кли́кав був Божий чоловік, що проріка́в оці речі.
17 Un viņš sacīja: kas tā par kapa zīmi, ko es redzu? Un tās pilsētas ļaudis uz to sacīja: Tas ir Tā Dieva vīra kaps, kas no Jūda atnāca un šās lietas pasludināja, ko tu pie Bēteles altāra darījis.
І сказав цар: „Що́ це за надгро́бок, що я бачу?“А люди того міста сказали йому: „Це надгро́бок Божого чоловіка, що прийшов з Юдеї й прорік оці речі, які зробив ти на же́ртівнику в Бет-Елі“.
18 Un viņš sacīja: Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus. Tā tie izglāba viņa kaulus ar tā pravieša kauliem, kas no Samarijas bija nācis.
А він сказав: „Дайте йому спо́кій, — нехай ніхто не рухає косте́й його“. І зберегли його кості, кості того пророка, що прийшов був із Самарії.
19 Josija arī noplēsa visus kalnu namus Samarijas pilsētās, ko Israēla ķēniņi bija cēluši, to (Kungu) kaitinādami, un viņš tiem darīja, kā viņš Bētelē bija darījis.
А також усі доми́ па́гірків, що по самарійських містах, що поробили були Ізраїлеві царі, щоб гніви́ти Господа, Йосія понищив, і зробив з ними те саме, що зробив у Бет-Елі.
20 Un visus kalnu priesterus, kas tur bija, viņš nokāva uz tiem altāriem un sadedzināja cilvēku kaulus uz tiem; tad viņš griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.
І порізав він усіх священиків па́гірків, що були там, на жертівниках, і попалив на них лю́дські кості, та й вернувся до Єрусалиму.
21 Un ķēniņš pavēlēja visiem ļaudīm sacīdams: turat Tam Kungam, savam Dievam, Pasa svētkus, kā šīs derības grāmatā rakstīts.
І наказав цар усьому наро́дові, говорячи: „Справте Пасху для Господа, вашого Бога, як написано в оцій Книзі Заповіту“.
22 Jo tādi Pasa svētki kā šie nebija turēti nedz soģu laikā, kas Israēli tiesāja, nedz visu Israēla ķēniņu, nedz Jūda ķēniņu laikā;
Бо не справля́лася ця Пасха від днів суддів, що судили Ізраїля, по всі дні царів Ізраїлевих та царів Юдиних.
23 Bet ķēniņa Josijas astoņpadsmitā gadā šie Pasa svētki Tam Kungam tapa turēti Jeruzālemē.
І тільки вісімнадцятого року царя Йосії справлялася Пасха для Господа в Єрусалимі.
24 Un Josija arī izdeldēja pūtējus un burvjus, tēlus un elkus un visu negantību, ko vien redzēja Jūda zemē un Jeruzālemē, ka viņš stipri turētu bauslības vārdus, kas bija rakstīti tai grāmatā, ko priesteris Hilķija bija atradis Tā Kunga namā.
А також викликачів духів померлих, і духів віщих, і домови́х божків, і бовва́нів, і всякі гидо́ти, що появилися в Юдинім кра́ї та в Єрусалимі, повини́щував Йосія, щоб поставити слова Зако́ну, написані в книзі, що знайшов священик Хілкійя в Господньому домі.
25 Un priekš viņa nebija tāds ķēniņš, kā viņš, kas pie Tā Kunga būtu atgriezies no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku, pēc visas Mozus bauslības, un arī pēc viņa tāds necēlās, kā viņš.
А такого царя, як він, не було перед ним, що наверну́вся б до Господа всім своїм серцем, і всією душею своєю, і всією силою своєю, за всім Мойсеєвим Зако́ном, і по ньому не повставав такий, як він.
26 Tomēr Tas Kungs negriezās no Savas lielās dusmības karstuma, ar ko Viņa bardzība pret Jūdu bija iedegusies, par visu kaitināšanu, ar ko Manasus Viņu bija kaitinājis.
Тільки не спинився Господь від ре́вности Свого великого гніву, яким запалився Його гнів на Юду за всі огі́рчення, якими гніви́в Його Манасія.
27 Un Tas Kungs sacīja: Es atmetīšu arī Jūdu nost no Sava vaiga, kā Es Israēli esmu atmetis, un atmetīšu šo pilsētu, ko Es biju izredzējis, proti Jeruzālemi, un to namu, par ko biju sacījis: Mans vārds tur būs.
І сказав Господь: „Також Юду відкину Я від лиця Свого, як відкинув Я Ізраїля, і відкину це місто, яке вибрав, Єрусалим, та цей храм, про який Я сказав: Ім'я́ Моє буде там!“
28 Un kas vēl par Josiju stāstāms un viss, ko viņš darījis, tas rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā.
А решта діл Йосії та все, що́ він робив, — ото вони написані в Книзі Хроніки Юдиних царів.
29 Viņa laikā Faraons Nekus, Ēģiptes ķēniņš, cēlās pret Asīrijas ķēniņu pie Eifrat upes. Un ķēniņš Josija tam gāja pretī, un Ēģiptes ķēniņš to nokāva pie Meģidus, kad tie sastapās.
За його днів пішов фараон Нехо́, єгипетський цар, на асирійського царя, на річку Єфра́т. І вийшов цар Йосія навпроти нього, та той убив його в Меґіддо, коли він побачив його...
30 Un viņa kalpi to aizveda nomirušu no Meģidus un to noveda uz Jeruzālemi un to apraka viņa kapā. Un tās zemes ļaudis ņēma Joakasu, Josijas dēlu, un to svaidīja un cēla par ķēniņu viņa tēva vietā.
І його раби пове́зли його мертвого з Меґіддо, і приве́зли його до Єрусалиму, і поховали його в гробівці́ його́. А народ кра́ю взяв Єгоахаза, сина Йосії, і пома́зали його, та й настанови́ли його царем замість його батька.
31 Joakas bija divdesmit un trīs gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Amutala, Jeremijas meita no Libnas.
Єгоахаз був віку двадцяти й трьох літ, коли він зацарював, і царював в Єрусалимі три місяці. А ім'я́ його матері — Хамуталь, дочка́ Єремі́ї, з Лівни.
32 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši.
І робив він зло в Господніх оча́х, усе так, як робили його батьки.
33 Bet Faraons Nekus to saistīja Riblatā, Hamatas zemē, lai nebūtu vairs par ķēniņu Jeruzālemē, un viņš uzlika zemei meslus dot, simts talentus sudraba un vienu talentu zelta.
І фараон Нехо́ зв'язав його в Рівлі, в гаматському кра́ї, щоб він не царював в Єрусалимі, і наклав ка́ру на цей край, — сто талантів срібла та талант золота.
34 Un Faraons Nekus iecēla par ķēniņu Elijaķimu, Josijas dēlu, viņa tēva Josijas vietā, un viņam deva citu vārdu, Jojaķimu. Bet Joakasu viņš ņēma līdz, un tas nāca uz Ēģipti un tur nomira.
А царем настанови́в фараон Нехо Ел'якима, сина Йосії, замість батька його Йосії, і змінив ім'я́ його на Єгояким. А Єгоахаза він узяв, і той прибув до Єгипту та й помер там.
35 Un Jojaķims Faraonam deva sudrabu un zeltu. Bet viņš lika zemi uzrakstīt, lai varētu to sudrabu dot pēc Faraona pavēles, no ikkatra pēc tā raksta viņš to zeltu un sudrabu piedzina no zemes ļaudīm, ko dot Faraonam Nekum.
І Єгояким давав фараонові срібла та золота; тільки розклав це на край, щоб давати те срібло на фараонів наказ, — він стягав те срібло та золото з наро́ду кра́ю за оцінкою землі кожного, щоб віддати фараонові Нехо.
36 Jojaķims bija divdesmit pieci gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Zebuda, Pedajus meita, no Rumas.
Єгояки́м був віку двадцяти й п'яти літ, коли він зацарював, і одинадцять років царював в Єрусалимі. А ім'я́ його матері — Зевуда, дочка Педаї, з Руми.
37 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši.
І робив він зло в Господніх оча́х, усе так, як робили батьки́ його.