Pāvila 2. Vēstule Korintiešiem 5
1 Jo mēs zinām, kad mūsu laicīgais mājoklis, šī būda būs salauzta, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis ne rokām taisīts, kas ir mūžīgs debesīs. (aiōnios g166)
For we know that—if, our earthly tent-dwelling, should be taken down, we have, a building of God, a dwelling not made by hand, age-abiding in the heavens. (aiōnios g166)
2 Jo šinī būdā mēs nopūšamies un ilgojamies, ka taptu pārģērbti ar savu dzīvokli, kas ir no debesīm;
And verily, in this, we sigh, earnestly desiring to clothe ourselves over, with our habitation which is of heaven, —
3 Proti, ja pavisam tiksim atrasti apģērbti, ne pliki.
Although, indeed, even clothing ourselves, we shall not be found, naked; —
4 Jo šinī būdā būdami mēs arī nopūšamies un esam apgrūtināti; tādēļ ka negribam tapt noģērbti, bet pārģērbti, lai tas, kas mirstams, top aprīts no dzīvības.
And verily, we who are in the tent, do sigh, being weighed down, while yet we are not wishing to unclothe ourselves, but to clothe ourselves over, —in order that, what is mortal, may be swallowed up, by life.
5 Bet kas mūs uz šo pašu sataisa, ir Dievs, kas mums arī devis Tā Gara ķīlu.
Now, he that hath wrought us for this very thing, is, God, —who hath given unto us the earnest of the Spirit,
6 Tāpēc mēs arvienu turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesās, tikmēr esam svešumā un vēl ne pie Tā Kunga.
Having good courage, therefore, at all times, and knowing that—remaining at home in the body, we are away from home from the Lord, —
7 Jo mēs staigājam ticība, ne skatīšanā.
By faith, are we walking, not by sight; —
8 Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāki būt ārā no miesām un būt pie Tā Kunga.
We have good courage, however, and are well pleased—rather to be away from home, out of the body, and to come home, unto the Lord.
9 Tāpēc arī, vai pie Tā Kunga mājās būdami, vai te vēl svešumā, dzenamies uz to, ka Viņam labi patīkam.
Wherefore also we are ambitious—whether at home, or away from home, to be, well-pleasing unto him.
10 Jo mums visiem būs parādīties priekš Kristus soģa krēsla, lai ikviens dabū, ko miesās būdams darījis, vai labu, vai ļaunu.
For, we all, must needs be made manifest before the judgment seat of the Christ, that each one may get back the things done by means of the body, according to the things which he practised, whether good or corrupt.
11 Tad nu zinādami, ka To Kungu būs bīties, mēs pārliecinājām cilvēkus, bet Dievam esam zināmi; bet es ceru, ka mēs arī esam zināmi jūsu zināmās sirdīs.
Knowing, then, the fear of the Lord, we persuade, men, but, unto God, are manifest, —I hope, moreover, even in your consciences, that we are manifest:
12 Jo mēs jums atkal neuzteicamies paši, bet jums ko dodam par mums lielīties; lai jums kas ir pret tiem, kas lielās ar to, kas priekš acīm, un ne ar to, kas sirdī.
Not again, ourselves, do we commend unto you, but as though an occasion we were giving unto you—something to boast of, in our behalf; that ye may have something suited unto them who, in appearance, are boasting, and not in heart.
13 Jo ja mēs par daudz teikuši, tad tas ir Dievam par godu; jeb ja mēreni, tad jums par labu.
For, whether we have been beside ourselves, it hath been for God, or, whether we are sober-minded, it is for you.
14 Jo Kristus mīlestība mūs spiež (atzīt),
For, the love of the Christ, constraineth us; —
15 Kad spriežam tā: ka, ja viens par visiem ir miris, tad visi miruši. Un Viņš tādēļ par visiem ir miris, lai tie, kas dzīvo, vairs nedzīvo sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.
Having judged this, —that, one, in behalf of all, died, hence, they all, died; and, in behalf of all, died he, —in order that, they who live, no longer for themselves, should live, but for him who, in their behalf, died and rose again.
16 Tad nu uz priekšu mēs nepazīstam nevienu pēc miesas; un jebšu mēs Kristu arī esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad Viņu vairs nepazīstam.
So that, we, henceforth, know, no one, after the flesh: if we have even been gaining, after the flesh, a knowledge of Christ,
17 Tad nu, ja kas ir iekš Kristus, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir palicis jauns.
On the contrary, now, no longer, are we gaining it. So that, if any one is in Christ, there is a new creation! the old things, have passed away, —Lo! they have become new!
18 Bet viss tas ir no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi pašu caur Jēzu Kristu un mums devis to salīdzināšanas amatu.
The all things, moreover, are of God, —who hath reconciled us unto himself, through Christ, and hath given, unto us, the reconciling ministry: —
19 Jo Dievs bija iekš Kristus, salīdzinādams pasauli ar Sevi pašu, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un mūsu starpā ir iecēlis to salīdzināšanas vārdu.
How that, God, was in Christ, reconciling, a world, unto himself, not reckoning, unto them, their offences, —and hath put, in us, the reconciling discourse.
20 Tad nu no Kristus puses mēs esam sūtīti, tā kā Dievs caur mums lūgtu, mēs lūdzam no Kristus puses: ļaujaties salīdzināties ar Dievu.
In behalf of Christ, therefore, are we ambassadors, —as if God were beseeching through us: we entreat, in behalf of Christ, —be reconciled unto God!
21 Jo To, kas nekāda grēka nav zinājis, Viņš priekš mums ir darījis par grēku, ka mēs iekš Tā kļūtu Dieva taisnība.
Him who knew not sin, in our behalf, he made to be, sin, that we might become God’s righteousness in him.
