Otra Laiku 7
1 Kad nu Salamans bija beidzis to lūgšanu, tad uguns krita no debesīm un norija tos dedzināmos upurus un kaujamos upurus, un Tā Kunga godība piepildīja to namu.
Solomon loh a thangthui te a khah vaengah vaan lamkah hmai suntla tih hmueihhlutnah neh hmueih te a hlawp. Te vaengah BOEIPA kah thangpomnah tah im ah bae.
2 Un priesteri nevarēja ieiet Tā Kunga namā, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Tā Kunga namu.
BOEIPA im te BOEIPA kah thangpomnah bae tih BOEIPA im la khosoih rhoek a kun ham coeng uh pawh.
3 Un kad visi Israēla bērni redzēja to uguni nokrītam un Tā Kunga godību nonākam pār to namu, tad tie nometās uz savu vaigu pie zemes uz grīdu un pielūdza un teica To Kungu, ka Viņš labs, ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi.
Im soah BOEIPA kah thangpomnah neh hmai a suntlak te Israel ca boeih loh a hmuh uh vaengah lungphaih soah diklai la a maelhmai neh cungkueng uh tih a bawk uh. A sitlohnah loh kumhal hil ham a then dongah BOEIPA te a uem uh.
4 Un ķēniņš un visi ļaudis upurēja upurus Tā Kunga priekšā.
Te vaengah manghai neh pilnam boeih loh BOEIPA mikhmuh ah hmueih a nawn uh.
5 Un ķēniņš Salamans upurēja divdesmit divi tūkstošus vēršus un simts divdesmit tūkstoš avis. Tā ķēniņš un visi ļaudis iesvētīja Dieva namu.
Solomon manghai loh hmueih la saelhung thawng kul thawng hnih, boiva thawng yakhat neh thawng kul a nawn. Te tlam te manghai neh pilnam boeih loh Pathen im a uum uh.
6 Un priesteri stāvēja savā kalpošanā un Leviti ar Tā Kunga spēlējamiem rīkiem, ko ķēniņš Dāvids bija taisījis, To Kungu slavēt, ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi, ar Dāvida dziesmām, ko tie dziedāja, un priesteri pūta ar trumetēm viņiem pretī, un viss Israēls stāvēja.
Khosoih rhoek te amamih kah hutnah dongah pai uh tih Levi rhoek khaw BOEIPA kah lumlaa hnopai neh om uh. A sitlohnah te kumhal hil ham dongah BOEIPA te uem hamla manghai David loh te te a saii. David loh amih kut neh a thangthen. Te dongah khosoih rhoek loh amih hmai ah a ueng la ueng atah Israel pum khaw boeih pai uh.
7 Un Salamans svētīja to iekšpagalmu Tā Kunga nama priekšā, jo viņš tur upurēja dedzināmos upurus un pateicības upuru taukus. Jo tas vara altāris, ko Salamans bija taisījis, nevarēja saņemt tos dedzināmos upurus un ēdamos upurus un taukus.
Solomon loh BOEIPA im hmai kah vongup laklung te a ciim tih hmueihhlutnah neh rhoepnah maehtha te pahoi a saii. Solomon loh a saii rhohum hmueihtuk tah hmueihhlutnah khaw, khocang khaw, maehtha khaw a ael ham a noeng moenih.
8 Un Salamans tanī laikā svinēja svētkus septiņas dienas, un viss Israēls līdz ar viņu, varen liela draudze, no Hamatas līdz Ēģiptes upei.
Te vaeng tue ah Solomon neh a taengkah Israel pum loh hnin rhih khuiah khotue a saii. Hlangping Lebokhamath lamloh Egypt soklong hil muep khawk.
9 Un astotā dienā tie turēja svētku sapulci, jo to altāri tie iesvētīja septiņas dienas, ir svētkus tie turēja septiņas dienas.
Tedae hnin rhih te hmueihtuk nawnnah la, hnin rhih te khotue la a saii uh dongah a rhet hnin ah pahong a saii uh.
10 Bet divdesmit trešā dienā, septītā mēnesī viņš tos ļaudis atlaida uz viņu mājām, priecīgus un ar labu prātu par to labumu, ko Tas Kungs bija darījis Dāvidam un Salamanam un Saviem Israēla ļaudīm.
A hla rhih dongkah hnin kul hnin thum vaengah tah pilnam te amamih kah dap la a tueih. BOEIPA loh David ham neh Solomon ham khaw, a pilnam Israel ham khaw hnothen a saii dongah lungbuei kah hnothen neh a kohoe uh.
11 Tā Salamans pabeidza Tā Kunga namu un ķēniņa namu; un viss ko Salamans bija iedomājies taisīt Tā Kunga namā un savā paša namā, tas viņam izdevās.
Solomon loh BOEIPA im neh manghai im te a khah coeng. A cungkuem te Solomon kah lungbuei ah a cuen pah bangla a saii ham te BOEIPA im nen khaw, amah im nen khaw thaihtak coeng.
12 Un Tas Kungs parādījās Salamanam naktī un uz to sacīja: Es esmu paklausījis tavu lūgšanu un šo vietu izredzējis Sev par upuru namu.
Te phoeiah BOEIPA te Solomon taengla khoyin ah a phoe pah tih amah taengah, “Na thangthuinah te ka yaak coeng tih he hmuen he kamah ham hmueih im la ka coelh coeng.
13 Redzi, kad Es debesis aizslēgšu, ka lietus nebūs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem zemi noēst, vai kad Es sūtīšu mēri Saviem ļaudīm,
Vaan ka khaih tih khotlan a om pawt mai akhaw, khohmuen caak ham tangku te ka uen mai akhaw, ka pilnam taengah duektahaw ka tueih mai akhaw.
14 Un Mani ļaudis, pār kuriem Mans vārds ir saukts, pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu un atgriezīsies no saviem ļauniem ceļiem, tad Es no debesīm gribu klausīt un piedot viņu grēkus un dziedināt viņu zemi.
A soah ka ming a phuk thil ka pilnam he kunyun tih a thangthui atah, ka maelhmai he a tlap uh tih amamih kah boethae longpuei lamloh a mael uh atah, kamah loh vaan lamkah ka hnatun vetih amih kah tholhnah te khodawk ka ngai ni. A khohmuen khaw ka hoeih sak bal ni.
15 Tad nu Manas acis būs atvērtas, un Manas ausis klausīsies uz to lūgšanu šinī vietā.
He hmuen kah thangthuinah dongah ka mik dai om pawn vetih ka hna khaw khui ni.
16 Jo Es nu esmu izredzējis šo namu un to svētījis, ka Manam vārdam tur būs būt mūžīgi, un Manas acis un Mana sirds tur būs vienmēr.
Kumhal duela ka ming pahoi om sak ham he im he ka coelh tih ka ciim coeng dongah ka mik neh ka lungbuei loh hnin takuem pahoi om pawn ni.
17 Un nu, ja tu staigāsi Manā priekšā, kā tavs tēvs Dāvids staigājis, un darīsi, kā Es tev esmu pavēlējis, un turēsi Manus likumus un Manas tiesas,
Nang khaw na pa David a pongpa bangla ka mikhmuh ah na pongpa atah nang kang uen boeih te saii hamla ka oltlueh neh ka laitloeknah he ngaithuen.
18 Tad Es apstiprināšu tavu valstības krēslu, itin kā Es derību esmu derējis ar tavu tēvu Dāvidu, sacīdams: tev nekad netrūks vīra, kas valdīs pār Israēli.
Na pa David taengah ka saii tih, ‘Israel soah aka taemrhai ham hlang nang lamloh pat mahpawh,’ ka ti vanbangla na ram kah ngolkhoel te ka thoh ni.
19 Bet ja jūs atkāpsities un atstāsiet Manus likumus un Manus baušļus, ko Es jums esmu devis, un iesiet un kalposiet svešiem dieviem un metīsities zemē priekš tiem,
Tedae na mael uh tih ka khosing neh ka olpaek, na mikhmuh ah kan tawn te na hnoo, na cet tih pathen tloe te tho na thueng, amih te ba bawk atah.
20 Tad Es tos izsakņošu no Savas zemes, ko Es tiem esmu devis, un atmetīšu no Sava vaiga šo namu, ko Es esmu svētījis Savam vārdam, un to darīšu par sakāmu vārdu un apsmieklu starp visām tautām.
Te vaengah amih taengah ka paek ka khohmuen dong lamloh amih te ka poelh ni. Ka ming hamla ka ciim im he khaw ka mikhmuh dong lamloh ka voeih vetih pilnam cungkuem taengah thuidoeknah neh thuinuetnah la ka khueh ni.
21 Un par šo namu, kas tik augsts bijis, visiem, kas iet garām, būs iztrūcināties un sacīt: kāpēc Tas Kungs tā ir darījis šai zemei un šim namam?
Im he a sangkoek la om cakhaw aka pah boeih te a taengah hal vetih, ‘Balae tih BOEIPA loh he khohmuen taeng neh he im ham he, he bang a saii,’ a ti ni.
22 Tad sacīs: tāpēc ka tie atstājuši To Kungu, savu tēvu Dievu, kas tos izvedis no Ēģiptes zemes, un ir turējušies pie citiem dieviem un priekš tiem metušies zemē un tiem kalpojuši, - tādēļ Viņš pār tiem vedis visu šo ļaunumu.
“Te vaengah, ‘A napa rhoek kah Pathen BOEIPA te a hnawt uh. Amah loh amih te Egypt kho lamkah a khuen dae pathen tloe taengah kap uh. Te rhoek taengah bakop uh tih tho a thueng uh. Te dongah ni yoethae cungkuem he amih soah a khuen pah,’ a ti uh ni,” a ti nah.
