Pāvila 1. Vēstule Tesalonikiešiem 2
1 Jo jūs paši zināt, brāļi, mūsu ieiešanu pie jums, ka tā nav bijusi veltīga.
For ye yourselves know, brethren, that our coming among you hath not been in vain;
2 Bet jebšu papriekš bijām cietuši un bijām nievāti Filipos, tā kā jūs zināt, tomēr esam bijuši droši iekš sava Dieva, runāt uz jums Dieva evaņģēliju iekš lielas cīnīšanās.
but after we had suffered before and had been shamefully treated, as ye know, at Philippi, we were bold in our God to speak to you the gospel of God in much conflict.
3 Jo mūsu pamācīšana nav no alošanās, nedz no neskaidrības, nedz no viltības.
For our teaching is not from error, nor from impurity, nor in guile;
4 Bet tā, kā Dievs mūs ir cienīgus turējis, mums to evaņģēliju uzticēt, tā runājam, nekā lai cilvēkiem patīkam, bet Dievam, kas mūsu sirdis pārbauda.
but as we have been regarded by God as worthy to be intrusted with the gospel, so we speak, not as pleasing men, but God, who trieth our hearts.
5 Jo mīksta mēle mums nekad nav bijusi, tā kā jūs zināt, nedz kaut ko esam darījuši mantas dēļ, - Dievs par to liecinieks;
For neither at any time did we use flattering words, as ye know, nor a cloak of covetousness, God is witness;
6 Nedz godu meklēdami no cilvēkiem, nedz no jums, nedz no citiem, jebšu varējām savu svarīgo spēku rādīt kā Kristus apustuļi.
nor from men sought we glory, either from you, or from others; though we might have used authority as apostles of Christ.
7 Bet esam bijuši lēnīgi jūsu vidū, tā kā zīdītāja savus bērnus glabā.
But we were gentle in the midst of you, even as a nurse cherisheth her own children;
8 Tāpat mēs pēc jums ilgodamies gribējām jums pasniegt ne vien Dieva evaņģēliju, bet arī savas dvēseles, tādēļ ka jūs mums esat palikuši mīļi.
so having a strong affection for you, we were willing to impart to you, not only the gospel of God, but also our own souls, because ye became dear to us.
9 Jo pieminiet, brāļi, mūsu darbu un pūliņu; jo dienām naktīm strādādami, lai nevienam no jums nebūtu par grūtumu, mēs jums esam sludinājuši Dieva evaņģēliju.
For ye remember, brethren, our labor and toil, how laboring night and day, that we might not be burdensome to any of you, we preached to you the gospel of God.
10 Jūs esat liecinieki un Dievs, kā mēs pie jums, kas ticat, esam bijuši svēti un taisni un nenoziedzīgi.
Ye are witnesses, and so is God, how holily, and righteously, and unblamably we conducted ourselves toward you that believe;
11 Tāpat jūs zināt, ka mēs ikvienu no jums tā kā tēvs savus bērnus, paskubinājām
as ye know how we exhorted, and encouraged, and charged every one of you, as a father doth his children,
12 Un apliecinājām, ka jums cienīgi būs staigāt Dievam, kas jūs aicina pie Savas valstības un godības.
that ye should walk in a manner worthy of God, who is calling you to his own kingdom and glory.
13 Tāpēc arī Dievam bez mitēšanās pateicamies, ka jūs Dieva vārda mācību no mums dzirdēdami, to neesat pieņēmuši kā cilvēku vārdu, bet (tā kā tas patiesīgi ir) kā Dieva vārdu, kas arī spēcīgi strādā iekš jums, kas ticat.
And for this cause we also thank God without ceasing, that, when ye received the word of God which ye heard from us, ye received it not as the word of men, but, as it is in truth, the word of God, which also is powerfully working in you that believe.
14 Jo jūs, brāļi, esat pakaļdzinušies tām Dieva draudzēm, kas ir Jūdu zemē iekš Kristus Jēzus, tāpēc ka jūs arīdzan to pašu esat cietuši no saviem cilts biedriem, kā arī viņi no tiem Jūdiem;
For ye, brethren, became imitators of the churches of God which are in Judaea in Christ Jesus; for ye also suffered the same things from your own countrymen, as they have from the Jews;
15 Tie arī To Kungu Jēzu ir nokāvuši un savus praviešus un mūs ir vajājuši un tie Dievam nepatīk un ir visiem cilvēkiem pretī;
who both killed the Lord Jesus, and the prophets, and drove us out, and please not God, and set themselves against all men,
16 Un tie mūs kavē uz pagāniem runāt, ka šie top izglābti, un tā viņi arvien savus grēkus piepilda. Bet tā dusmība jau pār viņiem nākusi viņus nobeigt.
hindering us from speaking to the gentiles that they may be saved, —to fill up their sins always! But the wrath is come upon them to the end.
17 Bet mēs, brāļi, kādu brīdi no jums šķirti pēc vaiga, ne pēc sirds, jo vairāk esam steigušies ar gaužu ilgošanos redzēt, jūsu vaigu.
But we, brethren, having been bereaved of you for a short time, separated in body, not in heart, used the greater endeavors with much earnestness to see your face.
18 Tādēļ mēs pie jums esam gribējuši nākt (es Pāvils) vienu un otru reizi; bet sātans mūs aizkavējis.
Wherefore we purposed to come to you, that is, I Paul, once and again; but Satan hindered us.
19 Jo kas ir mūsu cerība vai prieks vai goda kronis? Vai arī ne jūs mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā pie Viņa atnākšanas?
For what is our hope, or joy, or crown of glorying? Is it not even ye, in the presence of our Lord Jesus at his coming?
20 Jo jūs esat mūsu gods un prieks.
For ye are our glory and joy.
