Pāvila 1. Vēstule Tesalonikiešiem 2
1 Jo jūs paši zināt, brāļi, mūsu ieiešanu pie jums, ka tā nav bijusi veltīga.
You yourselves know, brothers, that our visit to you was not in vain.
2 Bet jebšu papriekš bijām cietuši un bijām nievāti Filipos, tā kā jūs zināt, tomēr esam bijuši droši iekš sava Dieva, runāt uz jums Dieva evaņģēliju iekš lielas cīnīšanās.
As you are aware, we had already endured suffering and shameful treatment in Philippi. But in the face of strong opposition, we were bold in our God to speak to you the gospel of God.
3 Jo mūsu pamācīšana nav no alošanās, nedz no neskaidrības, nedz no viltības.
For our appeal does not arise from deceit or ulterior motives or trickery.
4 Bet tā, kā Dievs mūs ir cienīgus turējis, mums to evaņģēliju uzticēt, tā runājam, nekā lai cilvēkiem patīkam, bet Dievam, kas mūsu sirdis pārbauda.
Instead, we speak as those approved by God to be entrusted with the gospel, not in order to please men but God, who examines our hearts.
5 Jo mīksta mēle mums nekad nav bijusi, tā kā jūs zināt, nedz kaut ko esam darījuši mantas dēļ, - Dievs par to liecinieks;
As you know, we never used words of flattery or any pretext for greed. God is our witness!
6 Nedz godu meklēdami no cilvēkiem, nedz no jums, nedz no citiem, jebšu varējām savu svarīgo spēku rādīt kā Kristus apustuļi.
Nor did we seek praise from you or from anyone else, although as apostles of Christ we had authority to demand it.
7 Bet esam bijuši lēnīgi jūsu vidū, tā kā zīdītāja savus bērnus glabā.
On the contrary, we were gentle among you, like a nursing mother caring for her children.
8 Tāpat mēs pēc jums ilgodamies gribējām jums pasniegt ne vien Dieva evaņģēliju, bet arī savas dvēseles, tādēļ ka jūs mums esat palikuši mīļi.
We cared so deeply that we were delighted to share with you not only the gospel of God, but our own lives as well. That is how beloved you have become to us.
9 Jo pieminiet, brāļi, mūsu darbu un pūliņu; jo dienām naktīm strādādami, lai nevienam no jums nebūtu par grūtumu, mēs jums esam sludinājuši Dieva evaņģēliju.
Surely you recall, brothers, our labor and toil. We worked night and day so that we would not be a burden to anyone while we proclaimed to you the gospel of God.
10 Jūs esat liecinieki un Dievs, kā mēs pie jums, kas ticat, esam bijuši svēti un taisni un nenoziedzīgi.
You are witnesses, and so is God, of how holy, righteous, and blameless our conduct was among you who believed.
11 Tāpat jūs zināt, ka mēs ikvienu no jums tā kā tēvs savus bērnus, paskubinājām
For you know that we treated each of you as a father treats his own children—
12 Un apliecinājām, ka jums cienīgi būs staigāt Dievam, kas jūs aicina pie Savas valstības un godības.
encouraging you, comforting you, and urging you to walk in a manner worthy of God, who calls you into His own kingdom and glory.
13 Tāpēc arī Dievam bez mitēšanās pateicamies, ka jūs Dieva vārda mācību no mums dzirdēdami, to neesat pieņēmuši kā cilvēku vārdu, bet (tā kā tas patiesīgi ir) kā Dieva vārdu, kas arī spēcīgi strādā iekš jums, kas ticat.
And we continually thank God because, when you received the word of God that you heard from us, you accepted it not as the word of men, but as the true word of God—the word which is now at work in you who believe.
14 Jo jūs, brāļi, esat pakaļdzinušies tām Dieva draudzēm, kas ir Jūdu zemē iekš Kristus Jēzus, tāpēc ka jūs arīdzan to pašu esat cietuši no saviem cilts biedriem, kā arī viņi no tiem Jūdiem;
For you, brothers, became imitators of the churches of God in Judea that are in Christ Jesus. You suffered from your own countrymen the very things they suffered from the Jews,
15 Tie arī To Kungu Jēzu ir nokāvuši un savus praviešus un mūs ir vajājuši un tie Dievam nepatīk un ir visiem cilvēkiem pretī;
who killed both the Lord Jesus and their own prophets, and drove us out as well. They are displeasing to God and hostile to all men,
16 Un tie mūs kavē uz pagāniem runāt, ka šie top izglābti, un tā viņi arvien savus grēkus piepilda. Bet tā dusmība jau pār viņiem nākusi viņus nobeigt.
hindering us from telling the Gentiles how they may be saved. As a result, they continue to heap up their sins to full capacity; the utmost wrath has come upon them.
17 Bet mēs, brāļi, kādu brīdi no jums šķirti pēc vaiga, ne pēc sirds, jo vairāk esam steigušies ar gaužu ilgošanos redzēt, jūsu vaigu.
Brothers, although we were torn away from you for a short time (in person, not in heart), our desire to see you face to face was even more intense.
18 Tādēļ mēs pie jums esam gribējuši nākt (es Pāvils) vienu un otru reizi; bet sātans mūs aizkavējis.
For we wanted to come to you—indeed I, Paul, tried again and again—but Satan obstructed us.
19 Jo kas ir mūsu cerība vai prieks vai goda kronis? Vai arī ne jūs mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā pie Viņa atnākšanas?
After all, who is our hope, our joy, our crown of boasting, if it is not you yourselves in the presence of our Lord Jesus at His coming?
20 Jo jūs esat mūsu gods un prieks.
You are indeed our glory and our joy.
