Pirmā Samuela 20
1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmatas, un nāca un sacīja Jonatāna priekšā: ko es esmu darījis, kas ir mans noziegums un kas ir mani grēki tava tēva priekšā, ka viņš manu dzīvību meklē?
To naah David loe Ramah prae thung ih, Naioth avang hoiah cawnh moe, Jonathan khaeah caeh pacoengah, anih khaeah, Timaw ka sak? Ka zaehaih timaw oh? Nam pa nuiah timaw sethaih ka sak moe, ka hinghaih lak hanah pakrong? tiah a naa.
2 Tad tas uz viņu sacīja: lai Dievs pasargā, tu nemirsi! Redzi, mans tēvs nedara ne lielu ne mazu lietu, ko viņš man papriekš nesacītu, kādēļ tad mans tēvs šo lietu priekš manis būtu apslēpis? Tas tā nav.
Jonathan mah anih khaeah, Na dueh mak ai! Khenah, kai thaisak ai ah loe pa mah kalen maw, kathoeng maw kawbaktih hmuen doeh sah vai ai; kawbangah doeh pa mah to baktih hmuennawk to kai khaeah angphat mak ai; to bak tih hmuen to om ai, tiah a naa.
3 Tad Dāvids turklāt vēl zvērēja un sacīja: tavs tēvs labi zina, ka es žēlastību esmu atradis priekš tavām acīm, tāpēc viņš domā, lai Jonatāns no tā nekā nezina, ka tas par to nenoskumstas. Bet patiesi, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo un tava dvēsele dzīvo, viens solis vien ir starp mani un nāvi.
David mah, Kai loe na mikhnukah kahoih ampui ah ka oh, tiah nam pa mah panoek, anih mah hae hmuen hae Jonathan mah panoek nahaeloe palungsae tih, tiah poek pongah, Jonathan to panoek o sak hmah, tiah thuih pae boeh; toe Angraeng loe hing moe, nang doeh na hing baktih toengah, kai hoi duekhaih salakah khok tangkan maeto khue ni oh boeh, tiah lok ka kam, tiah a naa.
4 Un Jonatāns sacīja uz Dāvidu: ko tava dvēsele vēlās, to es tev darīšu.
Jonathan mah David khaeah, Saksak na koeh ih hmuennawk boih kang sak pae han, tiah a naa.
5 Un Dāvids sacīja uz Jonatānu: redzi, rītu ir jauns mēnesis, un man būtu ar ķēniņu pie galda jāsēž un jāēd, tad nu palaid mani, ka es laukā apslēpjos līdz trešās dienas vakaram.
To pongah David mah Jonathan khaeah, Khenah, khawnbang loe khrah kangtha niah oh pongah, angaek ai ah siangpahrang hoi nawnto buhcaak han oh; toe ka caeh moe, omvaih ni aduem khoek to lawk ah kang hawk han vop.
6 Ja tavs tēvs pēc manis vaicās, tad saki: Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu steigšus noiet uz savu pilsētu Bētlemi, jo tur ir tas gadskārtīgais upuris visiem tiem radiem.
Nam pa mah kai om ai, tiah panoek nahaeloe, David loe angmah ih imthung takohnawk boih hoi nawnto saning kruek sak ih angbawnhaih to oh pongah, a ohhaih Bethlehem vangpui ah caeh hanah ang hnik khruek, tiah nam pa khaeah thui paeh.
7 Ja nu viņš tā sacīs: tas ir labi, - tad tavam kalpam būs miers. Bet ja viņš par to apskaistās, tad tu vari zināt, ka viņš ļaunu apņēmies.
To naah nam pa mah, Hoih hmang, tiah thui nahaeloe, na tamna kai loe kamongah ka om tih; toe palungphui parai nahaeloe, ka nuiah nganbawh kana paek hanah a poek, tiah panoek ah.
8 Dari tad žēlastību pie sava kalpa, jo tu ar savu kalpu Tā Kunga derību esi derējis. Bet ja kāds noziegums ir pie manis, tad nokauj tu mani, kāpēc tu mani vēl gribētu vest pie sava tēva?
To pongah nang mah na tamna kai nuiah tahmenhaih amtuengsak raeh, na tamna kai hoi nang loe Angraeng hmaa ah lokkamhaih a sak hoi boeh pongah, ka zaehaih om nahaeloe, tikhoe nam pa khaeah caeh han angai vop tih? Nang mah roe na hum ah, tiah a naa.
9 Tad Jonatāns sacīja: lai tas ne mūžam tev nenotiek, ja es tiešām atzītu, ka mans tēvs būtu apņēmies tev ļaunu darīt, ka es tev to nesacītu!
Jonathan mah, Natuek naah doeh to tiah om hmah nasoe! Nang nganbawh kana paek hanah pa mah poek, tiah ka panoek nahaeloe, nang khaeah thui ai ah ka om tih maw? tiah a naa.
10 Tad Dāvids sacīja uz Jonatānu: kas man to sacīs, kad tavs tēvs tev bargi atbildēs?
David mah Jonathan khaeah, Nam pa mah lok kaham hoiah na pathim nahaeloe, mi mah maw kai khaeah thui tih? tiah a naa.
11 Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: nāc, ejam laukā. Un tie izgāja abi divi uz lauku.
Jonathan mah David khaeah, Angzo ah lawk ah caeh si, tiah a naa. To pongah lawk ah nawnto a caeh hoi.
12 Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: Kungs, Israēla Dievs, ja es no sava tēva būšu izklausījis ap šo laiku rītu vai parītu, un redzi, kad tas ir labi priekš Dāvida, un es tad pie tevis nesūtu un tev no tā ziņas nedodu,
To naah Jonathan mah David khaeah, Aw Israel Angraeng Sithaw loe hing baktih toengah, khawnbang hoi omvaih niah pa to ka tanoek han, to naah na nuiah poekhaih kahoih tawn nahaeloe, tamthang thaisak hanah, nang khaeah kami patoeh ai ah ka om mak ai;
13 Tad lai Tas Kungs Jonatānam šā un tā dara. Bet ja mans tēvs ko ļaunu pret tevi ir apņēmies, tad es tev par to arī ziņu došu, un tevi palaidīšu, ka tu ar mieru vari aiziet. Un lai tad Tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu.
toe pa mah nang raihaih paek hanah koeh nahaeloe, kamongah na caeh moe, na loih thai hanah, kang thaisak ai nahaeloe, Angraeng mah Jonathan nuiah kanung parai ah toksah nasoe; pa khaeah oh baktih toengah, Angraeng mah na ohhaih nasoe.
14 Un kaut tu, kamēr es vēl dzīvoju, kaut tu pie manis parādītu Tā Kunga žēlastību,
Ka duek han ai ah, ka hing thung Angraeng tahmenhaih ka nuiah amtuengsak ah;
15 Un kad es mirstu, ne mūžam neatrautu savu žēlastību no mana nama, arī tad ne, kad Tas Kungs Dāvida ienaidniekus visus no zemes izdeldēs.
toe Angraeng mah long nuiah kaom David ih misanawk paro boih cadoeh, ka canawknawk nuiah na tahmenhaih apetsak hmah, tiah a naa.
16 Tā Jonatāns derēja derību ar Dāvida namu. Un Tas Kungs ir piemeklējis Dāvida ienaidniekus.
Oep om ai ah ka oh nahaeloe, Angraeng mah David ih misanawk hoiah lu la pathok nasoe, tiah Jonathan mah David imthung takoh hoiah lokkamhaih to sak.
17 Un Jonatāns Dāvidu vēl reiz apzvērināja viņu mīlēdams, jo tas viņu mīlēja, itin kā savu dvēseli.
Jonathan mah David to angmah ih takpum baktih toengah palung pongah, David to amlunghaih hoiah lokkamsak let.
18 Un Jonatāns uz viņu sacīja: rītu ir jauns mēnesis, tad pēc tevis vaicās, jo tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša.
To naah Jonathan mah David khaeah, Khawnbang loe khrah kangtha niah oh; nang loe na om mak ai, nang hnuthaih ahmuen to kong sut tih boeh.
19 Bet trešā dienā nonāc drīz un ej uz to vietu, kur tu biji paslēpies darba dienā, un apsēdies pie Azel akmens.
Ni thumto na oh pacoengah, karangah caeh tathuk loe, raihaih na tongh niah, nang hawkhaih ahmuen na phak pacoengah, Ezel ih thlung ohhaih ahmuen ah om ah.
20 Tad es trīs bultas šaušu tam sānis, tā kā mērķī šaudams.
To ahmuen taengah sak ih kalii kah tanoek baktih toengah, palaa thumto ka kah han.
21 Un redzi, es sūtīšu puisi (sacīdams): ej, meklē tās bultas. Ja es uz to puisi sacīšu: redzi, tās bultas ir šaipus tevis, dabū tās, - tad nāc, jo tev ir miers un nav nekas, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo.
Khenah, nawkta maeto ka patoeh han, anih khaeah, Caeh loe, ka kah tanoek ih palaa to akhui ah, tiah ka naa han. Anih khaeah, Khenah, Palaa loe na taengah oh, akhui ah, tiah ka thuih naah, nang angzo ah; Angraeng loe hing baktih toengah, zit han om ai, misa monghaih oh boeh.
22 Bet ja es tā uz to puisi sacīšu: redzi, tās bultas ir tavā priekšā viņā pusē, - tad ej, jo Tas Kungs tev ir licis iet.
Toe kai mah nawkta khaeah, Khenah, palaa loe na hmabang ah oh, tiah ka thuih nahaeloe, Angraeng mah ang patoeh ving boeh pongah cawn ah.
23 Bet par to lietu, par ko es un tu esam runājuši, redzi, lai Tas Kungs ir starp mani un tevi mūžīgi.
Angraeng loe nang hoi kai salakah vaihi a thuih hoi ih lok hnukung ah dungzan khoek to om nasoe, tiah a naa.
24 Tad Dāvids paslēpās laukā, un kad jauns mēnesis bija, tad ķēniņš apsēdās pie galda ēst.
To pongah David loe taw ah anghawk; khrah kangtha ni phak naah, siangpahrang loe buhcaak hanah anghnut.
25 Kad nu ķēniņš apsēdās savā vietā, to brīdi kā ar vienu pie sienas, tad Jonatāns nāca, un Abners apsēdās Saulam sānis, bet Dāvida vieta palika tukša.
Canghniah anghnut zong baktih toengah, siangpahrang tapang taengah anghnut naah, Jonathan to angthawk, Abner loe Saul taengah anghnut; toe David anghnuthaih ahmuen loe kong sut.
26 Bet Sauls nesacīja tai dienā nekā, jo viņš domāja: tam kas ir noticis, ka tas nav šķīsts, - viņš nebūs šķīsts.
Hmuen maeto oh kalang mue, David loe ciim ai, ciimcai ai tangtang mue, tiah a poek pongah, to na niah loe Saul mah tidoeh thui ai.
27 Bet otrā jauna mēneša dienā Dāvida vieta palika atkal tukša. Tad Sauls sacīja uz savu dēlu Jonatānu: kāpēc Isajus dēls pie galda nav nācis nedz vakar, nedz šodien?
Toe khawnbangah loe, khrah kangtha ni hnetto haih ah oh, David anghnuthaih ahmuen to kong sut let bae pongah, Saul mah a capa Jonathan khaeah, Tipongah Jesse capa loe cangduem doeh, vaihni doeh buhcaak han angzo ai loe, tiah a naa.
28 Tad Jonatāns Saulam atbildēja: Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu iet uz Bētlemi,
Jonathan mah Saul khaeah, David loe Bethlehem vangpui ah caeh hanah kai khaeah ang hnik khruek;
29 Un sacīja: atlaid mani lūdzams, jo mūsu radiem ir upuris tai pilsētā, un mans brālis man pats to ir pavēlējis; nu tad, ja es žēlastību esmu atradis tavās acīs, tad dod man lūdzams vaļu, savus brāļus apmeklēt. Tādēļ viņš nav nācis pie ķēniņa galda.
ka imthung takohnawk mah vangpui thungah angbawnhaih sak atim o, kamya mah angzoh hanah lok pat khruek pongah, ka caeh han vop; na mikcuk naakrak ah ka oh nahaeloe, kamyanawk hoi angqum thai hanah na caehsak raeh, tiah ang hnik. To pongah anih loe siangpahrang buhcaakhaih ahmuen ah angzo thai ai, tiah a naa.
30 Tad Sauls apskaitās pret Jonatānu un uz to sacīja: tu netiklais stūrgalvi, vai es nezinu, ka tu to Isajus dēlu esi izredzējis sev par kaunu un tavai netiklai mātei par kaunu?
Saul mah Jonathan to palungphui thuih, Kasae moe, lok tahngai ai nongpata ih capa; azathaih na tongh moe, nang tapenkung nam no azatsak hanah, Jesse capa hoiah nang kom hoi, tito kai mah panoek ai mue, tiah na poek maw?
31 Jo cik ilgi Isajus dēls virs zemes dzīvos, ne tu, nedz tava valstība nepastāvēs. Tad nu nosūti un dabū man viņu šurp, jo viņam jāmirst.
Jesse capa loe long nuiah hing thung, nangmah hoi na prae natuek naah doeh angdoe thai mak ai; vaihi kami patoeh loe kai khaeah na hoisak ah, anih loe duek han oh, tiah a naa.
32 Tad Jonatāns savam tēvam Saulam atbildēja un uz to sacīja: kāpēc tam būs mirt? Ko viņš ir darījis?
Jonathan mah ampa Saul khaeah, Tipongah anih na hum han loe? Tih hmuen sak pongah maw anih to na hum han? tiah a naa.
33 Tad Sauls meta ar šķēpu pēc viņa, ka to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs pilnīgi bija apņēmies, Dāvidu nokaut.
Saul mah hum hanah Jonathan to tayae hoiah takhawh. To naah ampa mah David hum hanah pacaeng boeh, tiah panoek.
34 Tad Jonatāns cēlās no galda ar dusmām un neēda tai otrā jauna mēneša dienā nekā, jo viņam sirds ēdās par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija negodā licis.
To pongah Jonathan loe palungphui moe, buhcaakhaih ahmuen hoiah angthawk ving; ampa mah David nuiah azat thok hmuen to sak pongah, palungset moe, khrah kangtha ni hnetto haih niah buhcaa ai ah oh.
35 Un rītā Jonatāns izgāja laukā, kur ar Dāvidu bija norunāts, un mazs zēns bija viņam līdz.
Khawnbangah angqum han khaeh ih atue phak naah, Jonathan loe David hnuk hanah, nawkta maeto hoi nawnto taw ah a caeh.
36 Un viņš sacīja uz savu puisi: teci, meklē jel tās bultas, ko es šaušu. Tad tas puisis tecēja, un viņš šāva vienu bultu pāri pār to.
Nawkta khaeah, Ka kah ih palaa hae patom ah, tiah a naa. Nawkta cawnh naah, anih hmaa ah palaa maeto a kah pae.
37 Kad nu tas puisis uz to vietu nāca, kur Jonatāns to bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns tam puisim sauca pakaļ un sacīja: vai tā bulta nav tavā priekšā viņā pusē?
Jonathan mah kah ih palaa taengah nawkta phak naah, Jonathan mah nawkta khaeah, palaa loe na hmaa bangah na ai maw oh? tiah a naa.
38 Atkal Jonatāns tam puisim sauca pakaļ: steidzies čakli, nestāvi! Tad tas puisis Jonatānam lasīja tās bultas un nāca atkal pie sava kunga.
Jonathan mah nawkta khaeah, Karangah caeh ah, anghak hmah! tiah a hang. Nawkta loe palaa akhuih moe, angmah ih angraeng khaeah amlaem let.
39 Bet tas puisis nezināja nekā; Jonatāns tikai un Dāvids zināja to lietu.
Toe nawkta mah lok ahlong maeto doeh thai kop ai; Jonathan hoi David khue mah ni panoek.
40 Un Jonatāns deva tos rīkus savam puisim, un uz to sacīja: ej, nes tos pilsētā.
To naah Jonathan mah angmah ih palaa to nawkta khaeah paek moe, anih khaeah, Caeh loe, hae hmuennawk hae vangpui thungah sin let ah, tiah a naa.
41 Tā tas puisis nogāja, un Dāvids cēlās no dienasvidus puses un metās uz savu vaigu pie zemes un klanījās trīs reiz', un tie skūpstījās un raudāja abi divi, bet Dāvids jo stipri.
Nawkta caeh pacoengah, David loe aloih bang thlung ohhaih ahmuen hoiah angthawk moe, Jonathan hmaa ah long ah vai thumto akuep tathuk; maeto hoi maeto angmok hoi moe, nawnto qah hoi, toe David qahhaih to nung kue.
42 Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: ej ar mieru! Ko mēs abi iekš Tā Kunga vārda esam zvērējuši sacīdami: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi, un starp manu dzimumu un tavu dzimumu, - tas lai tā paliek mūžīgi. Un viņš cēlās un aizgāja, un Jonatāns nāca pilsētā.
Jonathan mah David khaeah, Kamongah caeh lai ah; aihnik mah Angraeng ih ahmin hoiah lokkamhaih a sak hoi baktih toengah, Angraeng loe na caa hoi ka caa salakah, dungzan khoek to hnukung ah om tih, tiah a naa. To pacoengah David doeh angthawk moe, a caeh; Jonathan doeh vangpui ah amlaem let.
