< Pirmā Samuela 17 >
1 Un Fīlisti sapulcināja savu spēku uz karu un sapulcējās iekš Sohus, vienā Jūda cilts pilsētā un apmeta savu lēģeri starp Sohu un Azeku Eses-Damimā.
Y los filisteos juntaron sus ejércitos para la guerra, y se congregaron en Soco, que es de Judá, y asentaron el campamento entre Soco y Azeca, en Efes-damim.
2 Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās ozolu ielejā un taisījās karot pret Fīlistiem.
Y también Saúl y los varones de Israel se juntaron, y asentaron el campamento en el valle del Alcornoque ( de Ela ), y ordenaron la batalla contra los filisteos.
3 Un Fīlisti stāvēja uz kalna viņā pusē, un Israēla ļaudis stāvēja uz kalna šai pusē, un ieleja bija viņu starpā.
Y los filisteos estaban sobre un monte a un lado, e Israel estaba sobre otro monte al otro lado, y el valle entre ellos.
4 Tad viens stiprinieks izgāja no Fīlistu lēģera, ar vārdu Goliats no Gatas; viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis.
Salió entonces un varón del campamento de los filisteos que se puso entre los dos campamentos, el cual se llamaba Goliat, de Gat, y tenía de altura seis codos y un palmo.
5 Un tam bija vara cepure uz galvas un tam bija zvīņainas krūšu-bruņas un, tas krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši sēķeļu vara,
Y traía un almete de acero en su cabeza, e iba vestido con corazas de planchas; y era el peso de las corazas cinco mil siclos de bronce.
6 Un lielu bruņas no vara ap lieliem, un vara šķēps uz pleciem.
Y sobre sus piernas traía grebas de hierro, y un escudo de acero a sus hombros.
7 Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava un viņa šķēpa asmens bija no sešsimt sēķeliem dzelzs, un tas bruņu nesējs gāja viņa priekšā.
El asta de su lanza era como un rodillo de telar, y tenía el hierro de su lanza seiscientos siclos de hierro; e iba su escudero delante de él.
8 Šis nu stāvēja un sauca uz Israēla pulkiem un uz tiem sacīja: kāpēc jūs gribat iziet un stāties uz karu? Vai es neesmu Fīlists un jūs Saula kalpi? Izmeklējiet no sevis vienu, kas pie manis nāk lejā.
Y se paró, y dio voces a los escuadrones de Israel, diciéndoles: ¿Para qué salís a dar batalla? ¿No soy yo el filisteo, y vosotros los siervos de Saúl? Escoged de entre vosotros un varón que venga contra mí.
9 Ja tas ar mani varēs kauties un mani nokaus, tad mēs jums gribam būt par kalpiem, bet ja es viņu pārvaru un viņu kauju, tad jūs būsiet mums par kalpiem un mums kalposiet.
Si él pudiere pelear conmigo, y me venciere, nosotros seremos vuestros siervos; y si yo pudiere más que él, y lo venciere, vosotros seréis nuestros siervos y nos serviréis.
10 Un tas Fīlists sacīja: es šodien Israēla pulkus esmu lamājis; dodiet man vienu vīru, ka mēs viens ar otru cīkstamies.
Y añadió el filisteo: Hoy yo he deshonrado el campamento de Israel; dadme un varón que pelee conmigo.
11 Kad nu Sauls un viss Israēls šos Fīlista vārdus dzirdēja, tad tie iztrūcinājās un bijās ļoti. -
Y oyendo Saúl y todo Israel estas palabras del filisteo, se conturbaron, y tuvieron gran miedo.
12 Dāvids nu bija dēls tam Efratiešam no Jūda Bētlemes, ar vārdu Isajus; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, jau labi gados.
Y David era hijo de un varón efrateo de Belén de Judá, cuyo nombre era Isaí, el cual tenía ocho hijos; y era este hombre en el tiempo de Saúl, viejo, y de gran edad entre los hombres.
13 Un Isajus trīs vecākie dēli bija karā gājuši Saulam līdz, un viņa triju dēlu vārdi, kas karā gāja, bija: Elijabs, tas pirmdzimtais, un viņa otrais, Abinadabs, un tas trešais Šamus.
Y los tres hijos mayores de Isaí habían ido a seguir a Saúl en la guerra. Y los nombres de sus tres hijos que habían ido a la guerra, eran: Eliab el primogénito, el segundo Abinadab, y el tercero Sama.
14 Un Dāvids bija tas jaunākais; un tie trīs vecākie Saulam bija gājuši līdz.
Y David era el menor. Y habiendo ido los tres mayores tras Saúl,
15 Bet Dāvids gāja un nāca no Saula, sava tēva avis ganīt Bētlemē.
David había ido y vuelto de estar con Saúl, para apacentar las ovejas de su padre en Belén.
16 Bet tas Fīlists izgāja rītos un vakaros un rādījās tur četrdesmit dienas.
Venía, pues, aquel filisteo por la mañana y por la tarde, y se presentó por cuarenta días.
17 Tad Isajus sacīja uz savu dēlu Dāvidu: ņem jel priekš saviem brāļiem vienu ēfu no šīm ceptām vārpām un šās desmit maizes un steidzies lēģerī pie saviem brāļiem.
Y dijo Isaí a David su hijo: Toma ahora para tus hermanos un efa de esta cebada tostada, y estos diez panes, y llévalo presto al campamento a tus hermanos.
18 Bet šos desmit sierus nones tam virsniekam par tūkstoš, un apmeklē savus brāļus, kā tiem klājās, un ņem vienu zīmi no tiem.
Llevarás asimismo estos diez quesos de leche al capitán de los mil, y cuida de ver si tus hermanos están buenos, y toma prendas de ellos.
19 Bet Sauls un šie un visi Israēla vīri bija ozolu ielejā, ar Fīlistiem karodami.
Y Saúl y ellos y todos los de Israel, estaban en el valle del Alcornoque, peleando contra los filisteos.
20 Tad Dāvids cēlās agri un atstāja avis pie gana un ņēma (tās lietas) un nogāja, kā Isajus viņam bija pavēlējis, un nāca pie tiem savestiem lēģera ratiem, un tas karaspēks izgāja uz kaušanos un sacēla kara troksni.
Se levantó, pues, David de mañana, y dejando las ovejas al cuidado de un guarda, se fue con su carga, como Isaí le había mandado; y llegó al atrincheramiento del ejército, el cual había salido en ordenanza, y ya tocaban al arma en batalla.
21 Un Israēlieši un Fīlisti nostājās uz kaušanos, pulks pret pulku.
Porque así los israelitas como los filisteos estaban en ordenanza, escuadrón contra escuadrón.
22 Tad Dāvids nolika tos traukus pie tā rīku sarga un skrēja pie tiem karapulkiem un nāca un apsveicināja savus brāļus.
Y David dejó de sobre sí la carga en mano del que guardaba el bagaje, y corrió al escuadrón; y cuando llegó, preguntaba por sus hermanos, si estaban buenos.
23 Kad nu viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad nāca tas stiprinieks, vārdā Goliats, tas Fīlists no Gatas, no Fīlistu karapulkiem un runāja tos pašus vārdus, un Dāvids to dzirdēja.
Y estando él hablando con ellos, he aquí aquel varón que se ponía en medio de los dos campamentos, que se llamaba Goliat, el filisteo de Gat, que subía de los escuadrones de los filisteos, hablando las mismas palabras; las cuales oyó David.
24 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru redzēja, tad tie priekš viņa bēga un bijās ļoti.
Y todos los varones de Israel que veían aquel hombre, huían delante de él, y tenían gran temor.
25 Un Israēla vīri sacīja: vai jūs to vīru esat redzējuši, kas te nāk? Viņš nāk Israēli lamāt. Un notiks, to vīru, kas šo kaus, ķēniņš darīs ļoti bagātu un tam dos savu meitu par sievu un atlaidīs viņa tēva namam nodošanas iekš Israēla.
Y cada uno de los de Israel decía: ¿No habéis visto a aquel varón que sube? El sube para deshonrar a Israel. Al que le venciere, el rey le enriquecerá con grandes riquezas, y le dará su hija, y hará franca la casa de su padre en Israel.
26 Tad Dāvids runāja uz tiem vīriem, kas pie viņa stāvēja, un sacīja: kas tam vīram būs, kas šo Fīlistu kaus un novērsīs kaunu no Israēla? Jo kas viņš tāds, tas Fīlists, tas neapgraizītais, ka tas tā dzīvā Dieva karapulkus lamā?
Entonces habló David a los que junto a él estaban, diciendo: ¿Qué harán a aquel varón que venciere a este filisteo, y quitare la deshonra de Israel? Porque ¿quién es este filisteo incircunciso, para que deshonre a los escuadrones del Dios viviente?
27 Tad tie ļaudis viņam teica tos pašus vārdus un sacīja: tā un tā tam vīram darīs, kas viņu nokaus.
Y el pueblo le respondió las mismas palabras, diciendo: Así se hará al tal varón que lo venciere.
28 Bet Elijabs, viņa vecākais brālis, viņu dzirdēja ar tiem vīriem runājam, un Elijabs apskaitās par Dāvidu un sacīja: kāpēc tad tu esi atnācis? Un pie kā tu to mazo avju pulciņu tuksnesī esi pametis? Es gan zinu tavu lielību un tavu sirds blēdību, jo tu esi nācis kaušanos redzēt.
Y oyéndole hablar Eliab su hermano mayor con aquellos varones, Eliab se encendió en ira contra David, y dijo: ¿Para qué has descendido acá? ¿Y a quién has dejado aquellas pocas ovejas en el desierto? Yo conozco tu soberbia y la malicia de tu corazón, que para ver la batalla has venido.
29 Tad Dāvids sacīja: ko tad nu es esmu darījis? Vai man nav brīvi runāt?
Y David respondió: ¿Qué he hecho yo ahora? Estas, ¿no son palabras?
30 Un viņš griezās no tā pie cita un sacīja tos pašus vārdus. Un tie ļaudis tam atbildēja tā kā papriekš.
Y apartándose de él hacia otros, habló lo mismo; y le respondieron los del pueblo como primero.
31 Kad nu šie vārdi tapa dzirdēti, ko Dāvids runāja, un Saulam tapa sacīti, tad viņš to lika atvest.
Y fueron oídas las palabras que David había dicho, las cuales fueron repetidas delante de Saúl, y él lo hizo venir.
32 Un Dāvids sacīja uz Saulu: lai nevienam sirds nezūd viņa pēc. Tavs kalps noies un kausies ar šo Fīlistu.
Y dijo David a Saúl: No desmaye ninguno a causa de él; tu siervo irá y peleará con este filisteo.
33 Bet Sauls sacīja uz Dāvidu: tu nevari noiet pret šo Fīlistu, ar viņu kauties. Jo tu esi zēns un viņš ir karavīrs no savas jaunības.
Y dijo Saúl a David: No podrás tú ir contra aquel filisteo, para pelear con él; porque tú eres niño, y él es un hombre de guerra desde su juventud.
34 Tad Dāvids sacīja uz Saulu: tavs kalps ganīja sava tēva avis, tad nāca lauva un lācis un nonesa avi no ganāmā pulka.
Y David respondió a Saúl: Tu siervo era pastor en las ovejas de su padre, y venía un león, o un oso, y tomaba algún cordero de la manada,
35 Un es tam dzinos pakaļ un to kāvu un izpestīju (to avi) no viņa rīkles. Kad viņš nu pret mani cēlās, tad es viņu grābu pie bārdas un to situ un nokāvu.
y salía yo tras él, y lo hería, y le libraba de su boca; y si se levantaba contra mí, yo le echaba mano de la quijada, y lo hería y mataba.
36 Tavs kalps ir gan lauvu, gan lāci nokāvis; tāpat būs šis neapgraizītais Fīlists, tā kā viens no tiem; jo viņš tā dzīvā Dieva karapulkus ir lamājis.
Fuese león, fuese oso, tu siervo lo mataba; pues este filisteo incircunciso será como uno de ellos, porque ha deshonrado al ejército del Dios viviente.
37 Un Dāvids sacīja: Tas Kungs, kas mani pestījis no lauvas un no lāča, mani arī atpestīs no šā Fīlista rokas.
Y añadió David: el SEÑOR que me ha librado de las garras del león y de las garras del oso, él también me librará de la mano de este filisteo. Y dijo Saúl a David: Ve, y el SEÑOR sea contigo.
38 Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: ej tad, lai Tas Kungs tev palīdz. Un Sauls apģērba Dāvidu ar savām paša drēbēm un lika vara cepuri uz viņa galvu un to apģērba ar krūšu bruņām.
Y Saúl vistió a David de sus ropas, y puso sobre su cabeza un almete de acero, y le armó de coraza.
39 Un Dāvids apjoza viņa zobenu pār savām drēbēm un sāka staigāt, jo viņš vēl to nebija ieradis. Un Dāvids sacīja uz Saulu: tā es nevaru iet, jo es to vēl neesmu ieradis. Un Dāvids to nolika no sevis nost.
Y ciñó David la espada de Saúl sobre los vestidos de Saúl, y probó a andar, porque nunca lo había experimentado. Y dijo David a Saúl: Yo no puedo andar con esto, porque nunca lo experimenté. Y echando de sí David aquellas cosas,
40 Un viņš ņēma savu zizli rokā un izlasījās piecus gludus oļus no upes un tās lika tai gana tarbā, kas viņam bija, proti tai kulē, un viņa linga bija viņa rokā. Tā tas gāja tam Fīlistam pretī.
tomó su cayado en su mano, y se tomó cinco piedras lisas del arroyo, y las puso en el saco pastoril, en el zurrón que traía, y con su honda en su mano se fue hacia el filisteo.
41 Un tas Fīlists nāca Dāvidam arvien tuvāk, un viņa bruņu nesējs viņa priekšā.
Y el filisteo venía andando y acercándose a David, y su escudero delante de él.
42 Kad nu tas Fīlists skatījās un Dāvidu redzēja, tad viņš to izsmēja, jo tas bija jauneklis sarkaniem vaigiem un skaistu ģīmi.
Y cuando el filisteo miró y vio a David le tuvo en poco; porque era joven, y rojo ( de buen color ), y de hermoso parecer.
43 Un tas Fīlists sacīja uz Dāvidu: vai es esmu suns, ka tu ar koku pie manis nāci? Un tas Fīlists lādēja Dāvidu pie saviem dieviem.
Y dijo el filisteo a David: ¿Soy yo perro para que vengas a mí con palos? Y maldijo a David por sus dioses.
44 Un tas Fīlists sacīja uz Dāvidu: nāc šurp pie manis, es tavu miesu došu putniem apakš debess un zvēriem laukā.
Dijo luego el filisteo a David: Ven a mí, y daré tu carne a las aves del cielo, y a las bestias de la tierra.
45 Bet Dāvids sacīja uz to Fīlistu: tu nāci pie manis ar zobenu un šķēpu un priekšturamām bruņām, bet es nāku pie tevis Tā Kunga Cebaot vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, ko tu esi zaimojis.
Entonces dijo David al filisteo: Tú vienes a mí con cuchillo y lanza y escudo; mas yo vengo a ti en el nombre del SEÑOR de los ejércitos, el Dios de los escuadrones de Israel, que tú has deshonrado.
46 Šodien Tas Kungs tevi dos manā rokā, ka es tevi nokauju un tavu galvu no tevis atņemu un Fīlistu lēģera maitas dodu putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un visa pasaule atzīs, ka Israēlim ir Dievs.
El SEÑOR te entregará hoy en mi mano, y yo te venceré, y quitaré tu cabeza de ti; y daré hoy los cuerpos de los filisteos a las aves del cielo y a las bestias de la tierra; y sabrá toda la tierra que hay Dios en Israel.
47 Un visi šie pulki atzīs, ka Tas Kungs neizglābj ar zobenu un šķēpu: jo tas karš pieder Tam Kungam, Tas jūs dos mūsu rokā.
Y sabrá toda esta congregación que el SEÑOR no salva con espada y lanza; porque del SEÑOR es la guerra, y él os entregará en nuestras manos.
48 Un notikās, kad nu tas Fīlists cēlās un nāca un Dāvidam tuvojās, tad Dāvids steidzās un skrēja uz tiem karapulkiem, tam Fīlistam pretī.
Y aconteció que, cuando el filisteo se levantó para ir y llegarse contra David, David se dio prisa, y corrió al combate contra el filisteo.
49 Un Dāvids bāza roku tarbā un izņēma vienu oli un meta ar lingu un iesvieda tam Fīlistam pašā pierē, tā ka tas akmens viņa pierē ieskrēja, un tas krita uz savu vaigu pie zemes.
Y metiendo David su mano en el saco, tomó de allí una piedra, y se la tiró con la honda, e hirió al filisteo en la frente; y la piedra quedó hincada en su frente, y cayó en tierra sobre su rostro.
50 Tā Dāvids pārvarēja to Fīlistu ar lingu un ar oli, un kāva to Fīlistu un to nokāva, bet Dāvidam zobena nebija rokā.
Así venció David al filisteo con honda y piedra; e hirió al filisteo y lo mató, sin tener David cuchillo en su mano.
51 Tad Dāvids pieskrēja un piestājās pie tā Fīlista un ņēma viņa zobenu un to izvilka no makstīm un to nokāva un tam ar to nocirta galvu. Kad nu Fīlisti redzēja, ka viņu varenais bija miris, tad tie bēga.
Entonces corrió David y se puso sobre el filisteo, y tomando el cuchillo de él, sacándola de su vaina, lo mató, y le cortó con él la cabeza. Y cuando los filisteos vieron su gigante muerto, huyeron.
52 Un Israēla un Jūda vīri cēlās un gavilēja un dzinās Fīlistiem pakaļ, kamēr nāk tai ielejā un līdz pašiem Ekronas vārtiem; un Fīlistu nokautie krita uz Zaārim ceļa un līdz Gatai un līdz Ekronai.
Y levantándose los de Israel y de Judá, dieron grita, y siguieron a los filisteos hasta llegar al valle, y hasta las puertas de Ecrón. Y cayeron heridos de los filisteos por el camino de Saaraim, hasta Gat y Ecrón.
53 Un Israēla bērni griezās atpakaļ no Fīlistu dzīšanas un aplaupīja viņu lēģeri.
Y volviendo los hijos de Israel de seguir a los filisteos, despojaron su campamento.
54 Un Dāvids ņēma tā Fīlista galvu un to nonesa uz Jeruzālemi, bet viņa bruņas viņš nolika savā teltī.
Y David tomó la cabeza del filisteo, y la trajo a Jerusalén, mas puso sus armas en su tienda.
55 Bet kad Sauls redzēja Dāvidu izejam pret to Fīlistu, tad tas uz Abneru, to kara lielkungu, sacīja: kam dēls ir šis jauneklis, Abner? Tad Abners sacīja: tik tiešām kā tava dvēsele dzīvo, ķēniņ, to es nezinu.
Mas cuando Saúl vio a David que salía a encontrarse con el filisteo, dijo a Abner general del ejército: Abner, ¿de quién es hijo aquel joven? Y Abner respondió:
56 Tad ķēniņš sacīja: vaicā jel, kam dēls šis jauneklis ir?
Vive tu alma, oh rey, que no lo sé. Y el rey dijo: Pregunta pues de quién es hijo aquel joven.
57 Kad nu Dāvids atpakaļ griezās no tā Fīlista kaušanas, tad Abners viņu ņēma un veda Saula priekšā, un tā Fīlista galva bija viņa rokā.
Y cuando David volvía de matar al filisteo, Abner lo tomó, y lo llevó delante de Saúl, teniendo la cabeza del filisteo en su mano.
58 Un Sauls uz to sacīja: kam dēls tu esi, puisi? Dāvids sacīja: tava kalpa Isajus, tā Bētlemieša, dēls.
Y le dijo Saúl: Joven, ¿de quién eres hijo? Y David respondió: Yo soy hijo de tu siervo Isaí de Belén.