Pirmā Ķēniņu 3
1 Un Salamans apdraudzējās ar Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un apņēma Faraona meitu un to ieveda Dāvida pilsētā, tiekams viņš pavisam uztaisīja savu namu un Tā Kunga namu un Jeruzālemes mūrus visapkārt.
Salomo verschwägerte sich nun mit Pharao, Ägyptens König. Er nahm Pharaos Tochter zum Weib und brachte sie in die Davidsstadt, bis er mit dem Bau seines Hauses und des Hauses des Herrn sowie der Mauer rings um Jerusalem fertig war.
2 Bet tie ļaudis upurēja uz kalniem, jo līdz tam laikam vēl nams nebija uztaisīts Tā Kunga vārdam.
Nur opferte das Volk noch auf den Höhen; denn bis zu jener Zeit war dem Namen des Herrn noch kein Haus gebaut worden.
3 Un Salamans mīlēja To Kungu, staigādams sava tēva Dāvida likumos, tomēr viņš upurēja un kvēpināja uz kalniem.
Salomo aber liebte den Herrn und wandelte in seines Vaters David Satzungen. Nur opferte und räucherte er auf den Höhen.
4 Un ķēniņš nogāja uz Gibeonu, tur upurēt, jo tur bija tas lielais kalns; tūkstoš dedzināmos upurus Salamans upurēja uz šī altāra.
Der König ging nun nach Gibeon, dort zu opfern. Denn dies war die größte Höhe. Tausend Brandopfer konnte Salomo auf diesem Altare darbringen.
5 Gibeonā Tas Kungs parādījās Salamanam nakts sapnī; un Dievs sacīja: lūdz, ko Man tev būs dot.
Zu Gibeon aber erschien der Herr dem Salomo nachts im Traum. Und Gott sprach: "Bitte, was ich dir geben soll!"
6 Tad Salamans sacīja: Tu Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi parādījis lielu žēlastību, tā kā viņš Tavā priekšā ir staigājis patiesībā un taisnībā un sirds skaidrībā ar Tevi, un Tu viņam šo lielo žēlastību esi turējis un viņam dēlu devis, kas sēž uz viņa goda krēsla, tā kā tas šodien ir.
Da sprach Salomo: "Du hast Deinem Knechte David, meinem Vater, große Huld erwiesen. Er ist vor Dir in frommer, echter Treue gegen Dich gewandelt. Du hast ihm diese große Huld bewahrt und hast ihm einen Sohn geschenkt, der jetzt auf seinem Throne sitzt.
7 Un nu Kungs, mans Dievs, Tu Savu kalpu esi cēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Un es vēl esmu jauns un nezinu ne iziešanu, ne ieiešanu.
Nun Herr, mein Gott! Du hast zum König Deinen Knecht gemacht an meines Vaters David Statt. Ich aber bin ein junger Mensch und weiß nicht aus noch ein.
8 Un Tavs kalps ir likts Tavas tautas vidū, ko Tu esi izredzējis, kas ir liela tauta, ko nevar ne skaitīt ne pārskatīt aiz lielā pulka.
Dein Knecht steht mitten in Deinem Volk, das Du erwählt, ein Volk, so zahlreich, daß es nicht gezählt und nicht berechnet werden kann vor Menge.
9 Tad dodi nu Savam kalpam paklausīgu sirdi, Tavus ļaudis tiesāt un gudri izšķirt, kas labs un kas ļauns; jo kas prastu tiesāt šo Tavu tik lielu ļaužu pulku?
Gib Deinem Knechte ein gehorsam Herz, Dein Volk zu richten und zwischen Gut und Bös´ zu unterscheiden! Wer könnte sonst Dein zahlreich Volk regieren?"
10 Un šis vārds Tam Kungam labi patika, ka Salamans bija lūdzis šo lietu.
Dies gefiel dem Herrn, daß Salomo solches erbeten hatte.
11 Un Dievs uz to sacīja: tāpēc ka tu šo lietu esi lūdzis un sev neesi lūdzis garu mūžu, nedz sev esi lūdzis bagātību, nedz lūdzis savu ienaidnieku dvēseles, bet ka tu sev esi lūdzis saprašanu, tiesas lietas izklausīt,
Und Gott sprach zu ihm: "Weil du darum gefleht und dir nicht langes Leben hast erbeten, nicht Reichtum und nicht deiner Feinde Tod, nein, nur für dich gebeten hast, recht klug zu werden, um auf Recht zu hören,
12 Redzi, tad Es daru pēc tava vārda. Redzi, Es tev dodu gudru un prātīgu sirdi, ka tāds kā tu priekš tevis nav bijis un pēc tevis vairs necelsies tāds kā tu.
so tue ich nach deinem Worte. Ich gebe dir ein weises und verständiges Herz, wie niemand vor dir es besessen hat, noch je besitzen wird.
13 Un arī ko tu neesi lūdzis, Es tev dodu, arī bagātību un godu, ka tāds kā tu neviens nebūs starp ķēniņiem visā tavā mūžā.
Ich gebe dir auch, was du nicht verlangt hast: den Reichtum und die Pracht, daß dir keiner gleicht unter den Königen für deines Lebens Zeit.
14 Un ja tu staigāsi Manos ceļos, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, itin kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, tad Es tev došu arī garu mūžu.
Und wandelst du auf meinen Wegen und wahrst du meine Satzungen und Vorschriften, so wie dein Vater David einst gewandelt, dannschenke ich dir langes Leben."
15 Un kad Salamans uzmodās, redzi, tad tas bija sapnis. Un viņš nāca uz Jeruzālemi un nostājās priekš Tā Kunga derības šķirsta un upurēja dedzināmos upurus un nesa pateicības upurus un taisīja visiem saviem kalpiem dzīres.
Salomo erwachte. Es war ein Traum gewesen. Dann ging er nach Jerusalem, trat vor des Herrn Bundeslade, opferte und brachte Mahlopfer dar. Dann bereitete er ein Mahl für alle seine Diener.
16 To brīdi nāca divas maukas pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā.
Damals kamen zwei Dirnen zum König und traten vor ihn.
17 Un tā viena sieva sacīja: mans kungs, es un šī sieva dzīvojām vienā namā, un es pie viņas tai namā esmu dzemdējusi.
Das eine Weib sprach: "Bitte, mein Herr! Ich und dieses Weib wohnen im gleichen Hause. Da gebar ich in ihrer Gegenwart im Hause.
18 Un notikās trešā dienā, kad es biju dzemdējusi, tad šī sieva arīdzan dzemdēja. Un mēs bijām kopā, un neviena sveša cilvēka pie mums nebija namā, bet mēs divas vien bijām namā.
Am dritten Tag nach meiner Niederkunft gebar auch dieses Weib. Wir waren allein. Kein Fremdes war bei uns im Hause. Nur wir zwei waren im Hause.
19 Un šīs sievas dēls naktī nomiris, tāpēc ka viņa to nogulējusi.
Da starb der Sohn dieses Weibes in der Nacht; sie hatte sich auf ihn gelegt.
20 Un nakts vidū tā ir cēlusies un paņēmusi manu dēlu no maniem sāniem, kamēr tava kalpone gulēja, un to likusi savā klēpī, un savu mirušo dēlu tā atkal ir likusi manā klēpī.
Nun stand sie mitten in der Nacht auf und nahm meinen Sohn von meiner Seite, während deine Magd schlief, und legte ihn an ihren Busen. Ihren toten Sohn aber hatte sie an meinen Busen gelegt.
21 Kad es nu no rīta cēlos savu dēlu zīdīt, redzi, tad tas bija nomiris? Bet rītā es viņu labi aplūkoju, un redzi, tas nebija mans dēls, ko es biju dzemdējusi.
Ich stand nun am Morgen auf, meinen Sohn zu stillen. Da war er tot. Als ich ihn aber am Morgen betrachtete, war es nicht mein Sohn, den ich geboren hatte."
22 Tad tā otra sieva sacīja: nē, bet tas dzīvais, tas ir mans dēls, un tas mirušais, tas ir tavs dēls. Un šī atkal sacīja: nē, bet tas mirušais ir tavs dēls, un tas dzīvais ir mans dēls. Tā tās runāja ķēniņa priekšā.
Das andere Weib sprach: "Nein! Mein Sohn ist der lebende, und dein Sohn ist der tote." Jene sagte: "Nein! Dein Sohn ist der tote, und mein Sohn ist der lebende." Also stritten sie vor dem König.
23 Tad ķēniņš sacīja: šī saka: tas dzīvais ir mans dēls un tas mirušais ir tavs dēls. Un tā otra atkal saka: tas mirušais ir tavs dēls un tas dzīvais ir mans dēls.
Der König sprach: "Diese sagt: 'Der lebende ist mein Sohn, und dein Sohn ist der tote', und jene sagt: 'Nein! Dein Sohn ist der tote, und mein Sohn der lebende.'"
24 Un ķēniņš sacīja: atnesiet man zobenu. Un tie atnesa zobenu pie ķēniņa.
Dann sprach der König: "Holt mir ein Schwert!" Da brachte man das Schwert vor den König.
25 Tad ķēniņš sacīja: pārcērtiet to dzīvo bērnu divējos gabalos un dodiet vienai vienu gabalu un otrai otru.
Da sprach der König: "Zerschneidet das lebende Kind in zwei Teile und gebt die eine Hälfte dieser, die andere jener!"
26 Bet tā sieva, kam tas dzīvais bērns piederēja, sacīja uz ķēniņu (jo viņas sirds iekarsa par savu bērnu un tā sacīja): mans kungs! Dodat viņai to dzīvo bērnu, tikai kaut to nenokaujat! Bet tā otra sacīja: lai tas nav ne mans, ne tavs, cērtat viņu uz pusēm!
Da sprach das Weib, dessen Sohn der lebende war, zum König - denn ihre Liebe für ihren Sohn regte sich mächtig. Sie sprach: "Bitte, mein Herr! Gebt ihr das lebende Kind; aber tötet es nicht!" Jene aber sprach: "Weder mein noch dein sei es! Zerhaut es!"
27 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja: dodiet viņai to dzīvo bērnu un nenokaujiet to! Tā ir viņa māte.
Da entschied der König und sprach: "Gebt ihr das lebende Kind! Ihr dürft es nicht töten! Sie ist seine Mutter."
28 Un viss Israēls dzirdēja šo spriedumu, ko ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņu; jo tie redzēja, ka Dieva gudrība bija iekš viņa, tiesu spriest.
Und ganz Israel hörte von dem Urteil, das der König fällte. Und sie fürchteten sich vor dem König. Denn sie sahen, daß Gottes Weisheit in ihm war, um Gerechtigkeit zu üben.
