Pirmā Ķēniņu 12
1 Un Rekabeams nogāja uz Šehemi, jo viss Israēls bija nācis uz Šehemi, viņu celt par ķēniņu.
And Rehoboam went to Shechem, for all Israel came to Shechem to make him king.
2 Un Jerobeams, Nebata dēls, (to) dzirdēja vēl būdams Ēģiptes zemē, (jo viņš no ķēniņa Salamana bija bēdzis un dzīvoja Ēģiptes zemē).
And it came to pass, when Jeroboam the son of Nebat heard of it (for he was yet in Egypt where he had fled from the presence of king Solomon, and Jeroboam dwelt in Egypt,
3 Tad tie nosūtīja un viņu aicināja. Un Jerobeams un visa Israēla draudze nāca un runāja ar Rekabeamu un sacīja:
and they sent and called him), that Jeroboam and all the assembly of Israel came, and spoke to Rehoboam, saying,
4 Tavs tēvs mums ir uzspiedis visai grūtu jūgu; atvieglini nu to grūto kalpošanu un to smago jūgu, ko tavs tēvs mums uzlicis, tad mēs tev gribam kalpot.
Thy father made our yoke grievous. Now therefore make thou lighter the grievous service of thy father, and his heavy yoke which he put upon us, and we will serve thee.
5 Bet viņš uz tiem sacīja: noejat līdz parītam, tad atnākat atkal pie manis. Un tie ļaudis aizgāja.
And he said to them, Depart yet for three days, then come again to me. And the people departed.
6 Un ķēniņš Rekabeams prasīja padomu no tiem vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl dzīvoja, un viņš sacīja: Kādu padomu jūs dodat, kā šiem ļaudīm būs atbildēt?
And king Rehoboam took counsel with the old men who had stood before Solomon his father while he yet lived, saying, What counsel give ye to me to return an answer to this people?
7 Un tie uz viņu runāja un sacīja: ja tu šodien šiem ļaudīm iztiksi un tiem darīsi pa prātam un tos paklausīsi un labus vārdus uz tiem runāsi, tad tie tev būs par kalpiem visu mūžu.
And they spoke to him, saying, If thou will be a servant to this people this day, and will serve them, and answer them, and speak good words to them, then they will be thy servants forever.
8 Bet viņš atmeta to vecaju padomu, ko tie viņam bija devuši, un prasīja padomu no tiem jauniem, kas ar viņu bija uzauguši un viņa priekšā stāvēja.
But he forsook the counsel of the old men, which they had given him, and took counsel with the young men that grew up with him, who stood before him.
9 Un viņš uz tiem sacīja: kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šiem ļaudīm, kas uz mani runājuši un sacījuši: atvieglini to jūgu, ko tavs tēvs mums uzlicis?
And he said to them, What counsel give ye, that we may return an answer to this people who have spoken to me, saying, Make the yoke that thy father put upon us lighter?
10 Un tie jaunie, kas ar viņu bija uzauguši, uz to runāja un sacīja: tā tev būs sacīt uz tiem ļaudīm, kas uz tevi runājuši un sacījuši: tavs tēvs mūsu jūgu grūtu darījis, tad atvieglini tu to mums, - tā tev uz tiem būs sacīt: mans mazais pirksts resnāks nekā mana tēva gurni.
And the young men that grew up with him spoke to him, saying, Thus shall thou say to this people that spoke to thee, saying, Thy father made our yoke heavy, but make thou it lighter to us; thus shall thou speak to them, My little finger is thicker than my father's loins.
11 Ja nu mans tēvs jums uzlicis grūtu jūgu, tad es to jūgu jums padarīšu vēl grūtāku. Mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpioniem.
And now whereas my father burdened you with a heavy yoke, I will add to your yoke. My father chastised you with whips, but I will chastise you with scorpions.
12 Un trešā dienā Jerobeams un visi ļaudis nāca pie Rekabeama, kā ķēniņš bija runājis un sacījis: atnākat atkal pie manis trešā dienā.
So Jeroboam and all the people came to Rehoboam the third day, as the king bade, saying, Come to me again the third day.
13 Un ķēniņš tiem ļaudīm atbildēja bargi, jo viņš atmeta to vecaju padomu, ko tie viņam bija devuši.
And the king answered the people roughly, and forsook the counsel of the old men which they had given him,
14 Un viņš uz tiem runāja pēc to jauno padoma sacīdams: mans tēvs jūsu jūgu ir darījis grūtu, bet es jums to darīšu vēl grūtāku. Mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpioniem.
and spoke to them after the counsel of the young men, saying, My father made your yoke heavy, but I will add to your yoke. My father chastised you with whips, but I will chastise you with scorpions.
15 Un ķēniņš neklausīja tos ļaudis, jo tā tas bija no Tā Kunga nolikts, ka notiktu pēc tā vārda, ko Tas Kungs bija runājis caur Ahiju no Šīlo uz Jerobeamu, Nebata dēlu.
So the king did not hearken to the people, for it was a thing brought about by Jehovah, that he might establish his word, which Jehovah spoke by Ahijah the Shilonite to Jeroboam the son of Nebat.
16 Kad nu viss Israēls redzēja, ka ķēniņš viņiem neklausīja, tad tie ļaudis ķēniņam atkal atbildēja un sacīja: kāda daļa mums ir ar Dāvidu? Mums nav īpašuma pie Isajus dēla. Israēl, ej savos dzīvokļos; zinies nu par savu namu, Dāvid! Tā Israēls gāja uz saviem dzīvokļiem.
And when all Israel saw that the king did not hearken to them, the people answered the king, saying, What portion have we in David? Neither have we inheritance in the son of Jesse. To your tents, O Israel. Now see to thine own house, David. So Israel departed to their tents.
17 Bet tik pār tiem Israēla bērniem, kas dzīvoja Jūda pilsētās, Rekabeams bija ķēniņš.
But as for the sons of Israel who dwelt in the cities of Judah, Rehoboam reigned over them.
18 Tad ķēniņš Rekabeams sūtīja Adoramu, kas bija strādnieku uzraugs; bet viss Israēls to nomētāja akmeņiem, ka tas nomira. Bet ķēniņš Rekabeams kāpa steigšus ratos, bēgt uz Jeruzālemi.
Then king Rehoboam sent Adoram who was over the men subject to task work. And all Israel stoned him to death with stones. And king Rehoboam made speed to get up to his chariot, to flee to Jerusalem.
19 Tā Israēls atkrita no Dāvida nama līdz šai dienai.
So Israel rebelled against the house of David to this day.
20 Un kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeams bija pārnācis, tad tie sūtīja un viņu aicināja uz sapulci un cēla par ķēniņu pār visu Israēli. Neviens neturējās pie Dāvida nama, kā Jūda cilts vien.
And it came to pass, when all Israel heard that Jeroboam was returned, that they sent and called him to the congregation, and made him king over all Israel. There was none that followed the house of David, but only the tribe of Judah.
21 Kad nu Rekabeams nonāca Jeruzālemē, tad viņš sapulcēja visu Jūda namu un Benjamina cilti, simts un astoņdesmit tūkstoš izlasītus kara vīrus, karot ar Israēla namu, valstību atkal vest pie Rekabeama, Salamana dēla.
And when Rehoboam came to Jerusalem, he assembled all the house of Judah, and the tribe of Benjamin, a hundred and eighty thousand chosen men, who were warriors, to fight against the house of Israel, to bring the kingdom again to Rehoboam the son of Solomon.
22 Bet Dieva vārds notika uz Šemaju, Dieva vīru, tā:
But the word of God came to Shemaiah the man of God, saying,
23 Runā uz Rekabeamu, Salamana dēlu, Jūda ķēniņu, un uz visiem Jūda un Benjamina bērniem un uz tiem citiem ļaudīm un saki:
Speak to Rehoboam the son of Solomon, king of Judah, and to all the house of Judah and Benjamin, and to the rest of the people, saying,
24 Tā saka Tas Kungs: jums nebūs celties un karā iet pret saviem brāļiem, Israēla bērniem; griežaties atpakaļ, ikkatrs savā namā, jo šī lieta caur mani notikusi. Un tie klausīja Tā Kunga vārdam un griezās atpakaļ un aizgāja pēc Tā Kunga vārda.
Thus says Jehovah, Ye shall not go up, nor fight against your brothers the sons of Israel. Return every man to his house, for this thing is of me. So they hearkened to the word of Jehovah, and returned and went their way according to the word of Jehovah.
25 Un Jerobeams uztaisīja Šehemi Efraīma kalnos un tur dzīvoja, un izgāja no turienes un uztaisīja Pnuēlu.
Then Jeroboam built Shechem in the hill-country of Ephraim, and dwelt therein. And he went out from there, and built Penuel.
26 Un Jerobeams domāja savā sirdī: nu tā valstība atkal nāks pie Dāvida nama;
And Jeroboam said in his heart, Now the kingdom will return to the house of David.
27 Ja šie ļaudis ies uz Jeruzālemi upurēt Tā Kunga namā, tad šo ļaužu sirds atkal griezīsies pie sava kunga, pie Rekabeama, Jūda ķēniņa, un tie mani nokaus un griezīsies atkal pie Rekabeama, Jūda ķēniņa.
If this people go up to offer sacrifices in the house of Jehovah at Jerusalem, then the heart of this people will turn again to their lord, even to Rehoboam king of Judah. And they will kill me, and return to Rehoboam king of Judah.
28 Tāpēc ķēniņš aprunājās un taisīja divus zelta tēlus, un sacīja uz tiem (ļaudīm): jums pa daudz, iet uz Jeruzālemi, redzi, še tavs dievs, Israēl, kas tevi no Ēģiptes zemes izvedis.
Whereupon the king took counsel, and made two calves of gold. And he said to them, It is too much for you to go up to Jerusalem. Behold thy gods, O Israel, which brought thee up out of the land of Egypt.
29 Un viņš lika vienu Bētelē un otru Danā.
And he set the one in Bethel, and the other he put in Dan.
30 Un tas bija par apgrēcību; jo tie ļaudis gāja gan pie tā viena, gan pie tā otra līdz Danam.
And this thing became a sin, for the people went to worship before the one, even to Dan.
31 Viņš taisīja arī kalna altāra namu un iecēla priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levja bērniem.
And he made houses of high places, and made priests from among all the people who were not of the sons of Levi.
32 Un Jerobeams turēja svētkus astotā mēnesī piecpadsmitā mēneša dienā, tāpat kā tos svētkus, kas iekš Jūda bija, un upurēja uz tā altāra. Tā viņš Bētelē darīja, tiem teļiem upurēdams, ko viņš bija taisījis; viņš iecēla arīdzan Bētelē priesterus pie tiem kalna altāriem, ko viņš bija taisījis.
And Jeroboam ordained a feast in the eighth month, on the fifteenth day of the month, like the feast that is in Judah, and he went up to the altar. So he did in Bethel, sacrificing to the calves that he had made. And he placed in Bethel the priests of the high places that he had made.
33 Un viņš upurēja uz tā altāra, ko viņš Bētelē bija taisījis, piecpadsmitā mēneša dienā, astotā mēnesī, ko viņš pats bija izdomājis; tā viņš Israēla bērniem iecēla svētkus un upurēja uz tā altāra kvēpinādams.
And he went up to the altar which he had made in Bethel on the fifteenth day in the eighth month, even in the month which he had devised of his own heart. And he ordained a feast for the sons of Israel, and went up to the altar to burn incense.
