Job 7
1 militia est vita hominis super terram et sicut dies mercennarii dies eius
Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
2 sicut servus desiderat umbram et sicut mercennarius praestolatur finem operis sui
Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
3 sic et ego habui menses vacuos et noctes laboriosas enumeravi mihi
Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
4 si dormiero dico quando consurgam et rursum expectabo vesperam et replebor doloribus usque ad tenebras
Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
5 induta est caro mea putredine et sordibus pulveris cutis mea aruit et contracta est
Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
6 dies mei velocius transierunt quam a texente tela succiditur et consumpti sunt absque ulla spe
Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
7 memento quia ventus est vita mea et non revertetur oculus meus ut videat bona
Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
8 nec aspiciet me visus hominis oculi tui in me et non subsistam
Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol h7585)
10 nec revertetur ultra in domum suam neque cognoscet eum amplius locus eius
Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
11 quapropter et ego non parcam ori meo loquar in tribulatione spiritus mei confabulabor cum amaritudine animae meae
Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
12 numquid mare sum ego aut cetus quia circumdedisti me carcere
Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
13 si dixero consolabitur me lectulus meus et relevabor loquens mecum in strato meo
Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
14 terrebis me per somnia et per visiones horrore concuties
Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
15 quam ob rem elegit suspendium anima mea et mortem ossa mea
Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
16 desperavi nequaquam ultra iam vivam parce mihi nihil enim sunt dies mei
Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
17 quid est homo quia magnificas eum aut quia ponis erga eum cor tuum
Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
18 visitas eum diluculo et subito probas illum
Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
19 usquequo non parces mihi nec dimittis me ut gluttiam salivam meam
Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
20 peccavi quid faciam tibi o custos hominum quare posuisti me contrarium tibi et factus sum mihimet ipsi gravis
Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
21 cur non tolles peccatum meum et quare non auferes iniquitatem meam ecce nunc in pulvere dormiam et si mane me quaesieris non subsistam
Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
