Proverbiorum 9
1 Sapientia aedificavit sibi domum, excidit columnas septem.
Dieva gudrība ir uztaisījusi savu namu, viņa uzcirtusi savus septiņus pīlārus;
2 Immolavit victimas suas, miscuit vinum, et proposuit mensam suam.
Viņa nokāvusi savus kaujamos, jaukusi savu vīnu, ir jau klājusi savu galdu;
3 Misit ancillas suas ut vocarent ad arcem, et ad moenia civitatis:
Viņa izsūtījusi savas kalpones; viņa sauc no pilsētas augstākām vietām:
4 Siquis est parvulus, veniat ad me. Et insipientibus locuta est:
„Kas nejēga, lai griežas šurp!“kas neprātīgs, uz to viņa saka:
5 Venite, comedite panem meum, et bibite vinum quod miscui vobis.
„Nāciet, ēdiet no manas maizes, un dzeriet no vīna, ko esmu jaukusi.
6 Relinquite infantiam, et vivite, et ambulate per vias prudentiae.
Atstājiet nejēdzību, tad dzīvosiet, un staigājiet pa atzīšanas ceļu!“
7 Qui erudit derisorem, ipse iniuriam sibi facit: et qui arguit impium, sibi maculam generat.
Kas smējēju pamāca, tas dabūs kaunu, un kas bezdievīgo pārmāca, apsmieklu.
8 Noli arguere derisorem, ne oderit te. Argue sapientem, et diliget te.
Nepamāci smējēju, ka viņš tevi neienīst; pamāci prātīgo, tas tevi mīlēs.
9 Da sapienti occasionem, et addetur ei sapientia. Doce iustum, et festinabit accipere.
Dod prātīgam, tad viņš tiks jo prātīgs, māci taisnu, tad viņš pieaugs mācībā.
10 Principium sapientiae timor Domini: et scientia sanctorum, prudentia.
Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.
11 Per me enim multiplicabuntur dies tui, et addentur tibi anni vitae.
Jo caur mani taps daudz tavu dienu un vairosies tev dzīvības gadi.
12 Si sapiens fueris, tibimetipsi eris: si autem illusor, solus portabis malum.
Ja tu gudrs, tad tu sev gudrs; ja tu smējējs, tad tu viens pats to nesīsi.
13 Mulier stulta et clamosa, plenaque illecebris, et nihil omnino sciens,
Nejēdzība ir sieva tītīga, ģeķīga, kas neatjēdz nenieka
14 sedit in foribus domus suae super sellam in excelso urbis loco,
Tā sēž sava nama durvīs uz goda krēsla pilsētas augstās vietās,
15 ut vocaret transeuntes per viam, et pergentes itinere suo:
Aicināt tos, kas iet garām pa ceļu, kas staigā savās taisnās tekās.
16 Qui est parvulus, declinet ad me. Et vecordi locuta est:
Kas nejēga, lai griežas šurp! Un kas neprātīgs, uz to viņa saka:
17 Aquae furtivae dulciores sunt, et panis absconditus suavior.
„Zagts ūdens ir salds, un slēpta maize garda!“
